Mans tēvs nomira, kad es vēl biju pavisam maza. Mans brālis viņu vēl atceras, bet es gandrīz nemaz. Tomēr reti ir tie brīži, kad man tēva pietrūkst. Man bieži brālis ir viņa vietā. Kaut brālis ir tikai trīs gadus par mani vecāks un nemaz daudz gudrāks, viņš vienmēr par mani rūpējas un cenšas pasargāt no visa sliktā, kas man varētu draudēt.
Manu brāli sauc Endijs un viņš ir tieši tikpat dīvains kā es. Tie ir mammas gēni, viņa arī mums ir neparasta. Toties no tēta mēs abi esam matojuši biezos, tumšos matus. Mammai tie ir latviski gaiši (krāsoti gan pavisam blondi), bet tētim bija gandrīz melni. Viņa vectēvs esot bijis korejietis, es nezinu, redzējusi neesmu, tik senas dzimtas fotogrāfijas mums nav saglabājušās, bet ticu uz vārda.
Brālis man ir ļoti smuks, ar taisniem, gariem matiem līdz muguras vidum, tumšām acīm, kas vienmēr izskatās kā ar melnu zīmuli apvilktas un slaidu, spēcīgu augumu. Meitenes līp viņam apkārt tā, ka ne atkauties nevar un viņš to labprāt izmanto. Ļauns jau viņš nav, tikai bieži šķiet neaizdomājās, ka meitenes ātri iemīlās un jau saceras uz nezin ko, kamēr viņš pats neko vairāk par īslaicīgu izklaidi negrib. Bet varbūt viņam vienkārši ir vienalga. Viņš studē psiholoģiju un ar cilvēkiem apieties prot. No jebkuras situācijas viņš vienmēr māk izgrozīties tā, lai neviens nepaliek aizvainots, bet ja tomēr paliek, tad ne jau uz viņu.
Tā nu ir sanācis, ka pašlaik ar brāli dzīvojam divatā. Mūsu mamma jau gandrīz gadu strādā Anglijā. Mamma ir skaista un gudra, viņai ir divas augstākās izglītības un tās abas viņai dzīvē lieti noder. Šķiet, ka es viņas pēdās neiešu – mana izglītība, vismaz pagaidām, ir aprāvusies ar nepabeigtu augstāko, bet es nemaz nesūdzos. Man beidzot ir laiks apstāties un padomāt vai es maz gribu turpināt to, ko esmu iesākusi.
Neviens negrib ticēt, ka mammai ir divi, jau pavisam pieauguši bērni. Mamma uz Angliju aizbrauca ne tikai bezdarba dēļ. Vēl esot Latvijā viņa iepazinās ar bezgala jauku kungu, kurš jau labu laiku iepriekš bija apmeties uz dzīvi tur. Viņš bija zaudējis darbu Anglijā, tāpēc nolēmis pāris mēnešus padzīvot pie radiem Latvijā. Šie radi izrādījās esot mammas draudzenes radi. Jau pēc dažām dienām viņš iepazinās ar mammu viņas draudzenes dzimšanas dienas svinībās un tagad jau abi kopā ir tālēs zilajās. Viņu gados viss notiek ātri un vienkārši, ne tā kā mums.
Nē, mamma nemaz nav par mums aizmirsusi - zvana vai katru otro dienu un sūta naudu iztikšanai, kaut abi ar brāli jau esam pilngadīgi un paši varam par savi parūpēties. It kā, jo tagad tādi laiki, kad neko nevar īsti zināt. Kamēr vēl mamma bija Latvijā, brālim bija pašam savs dzīvoklis. Tāds pavisam neliels, ko mantojumā mums atstāja vecmāmiņa, bet tā kā brālis vēl studē un ar darbu, nez kāpēc, viņam to reti izdodas savienot, tad mammai prom braucot mēs nolēmām brāļa dzīvokli izīrēt un atkal dzīvot kopā. Arī man drošāk, kad brālis blakus – vienai, te, trīsistabu dzīvoklī pavisam drūmi būtu, bet tagad bieži gandrīz par jautru te iet, tā vien brīžiem mieru un klusumu gribas. Mēs protam sadzīvot, viens otru pārāk netraucējam. Dažreiz gan nesaprotamies un tad tik iet vaļā – kliegšana, raudāšana un trauku plēšana, bet tas viss piederas pie lietas un galvenais, ka strīdi beidzas tikpat ātri kā sākušies un šķiet, ka nekas tāds nav bijis.
Es tik daudz rakstu par brāli, jo pašlaik viņš man ir vistuvākais. Draugu man nav daudz, toties visi ir īsti – tādi, par kuriem var celties, krist un nekad nenožēlot. Man nepatīk, neinteresē, parasti cilvēki, tāpēc laika gaitā esmu sev apkārt savākusi visādus dīvaiņus.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru