Es toreiz nepabeidzu stāstu par Kristeru.
Nākošajā piektdienā biju aizgājusi uz viņa koncertu un tikai brīnumainā kārtā neizdarīju to, ko nākamajā rītā būtu nožēlojusi.
Vispār, jo tuvāk tā piektdiena nāca, jo mazāk es gribēju iet. Pēdējā brīdī uz to mani aizvilka darba biedrene, Taņa. Izrādās, ka ārpus darba ar viņu ir vēl interesantāk - gaidot koncerta sākumu ierāvām pa glāzītei un pirmajai grupai kāpjot uz skatuves jau bijām jautrā prātā. Kristers ieradās ar nokavēšanos un uzreiz nozuda aiz skatuves. Zinot, kā viņš atkal no saviem skatuves augstumiem uz mani skatīsies, es pat nepiegāju paklausīties, kā viņi spēlē, par ko viņš, acīmredzot bija izbrīnīts. Pienāca man klāt, sasveicinājās un jautāja, cik sen jau tur esmu. Teicu, ka ierados krietni pirms viņa un viņš tā neticīgi novilka, ka no skatuves mani neesot redzējis. Jā, pašapziņas viņam nekad nav trūcis - darīt man nav ko, kā tikai uz viņu skatīties!
Iedzērām vēl pa glāzītei un pievienojāmies viņa grupas biedriem. Kristers apsēdās uzkrītoši cieši man blakus un tikpat uzkrītoši meklēja iemeslu, lai ik pa brīdim, man pieskartos. Ļāvos tam un smaidīju viņam pretī, bet drīz vien man radās tāda nepatīkama sajūta, it kā viņš atkal, saviem draugiem, ar mani izrādītos. Man laikam vajadzētu justies glaimotai, tomēr cik stulbi - lielīties ar to, kas tev nemaz nepieder!
Pēc vēl pāris glāzēm šī sajūta pazuda un jau bija vienalga, ko domā vai dara viņš. Aizbildinoties ar tualetes apmeklējumu veikli izslīdēju no viņa kompānijas un aizgāju dejot ar Taņu. Pēc nepilnas stundas Kristers mani noķēra pie bāra.
- Kur tu pazudi?- viņš jautāja.
- Vai tad bijām sarunājuši, ka visu vakaru turēsimies kopā? - es atsmēju.
- Ejam uzsmēķēt! - viņš ierosināja, savilcis tik nopietnu seju, ir kā tūlīt taisītos ar mani apspriest nākamās desmitgades plānu bioenerģētikas attīstības veicināšanai.
Izgājām ārā un klusējot smēķējām. Man bija interesanti, ko viņš teiks, tāpēc pirmā sarunu neuzsāku (sasodīts, kas man tas par stulbu paradumu?).
Pēkšņi viņš strauji izpūta dūmus un tādā kā žēlā riebumā savilcis seju teica:
- Kaut kā stulbi toreiz sanāca...
Ooo, šo intonāciju viņa balsī es pazīstu. Tā liecina par to, ka nupat sāksies batonu spraušana ausīs, lai dabūtu to, ko tobrīd ir sagribējies.
- Ak tā? Kas tieši? - es izlikos nesaprotam, cenšoties neielaisties sarunā.
- Nu, tu un es... - viņš iesāka un kāda laime, tieši tajā brīdī ārā iznāca divi puiši no viņa kompānijas un pārtrauca sarunu, ko es noteikti nebūtu gribējusi turpināt. Nodzēsu cigareti un ar zināmu pārākuma sajūtu uzsmaidīdama Kristeram iegāju iekšā. Paldies Dievam, grādi manā galvā bija tikai pacēluši tonusu (likuši justies kā pasaulē iekārojamākajai sievietei, kam jūra līdz ceļiem), nevis ienesuši nākamajā stadijā, kas liek man kļūt sentimentālai un domāt par to kā būtu, ja būtu. Pretējā gadījumā es ne mirkli nešaubos, ka būtu noticējusi viņa nožēlai, par mūsu izjukušajām attiecībām, saruna būtu beigusies ar skūpstu un nākošajā rītā es būtu pamodusies pie viņa mājās ar to pašu tukšuma sajūtu, kāda pēc viņa palika iepriekš. Skaists viņš ir un atceroties viņa lūpas uz mana kakla, man tirpas skrien pār kauliem, bet ko man vairs dzert no jau izdzertas krūzes?
Drīz vien arī aizgāju mājās, Kristeru tā arī vairs nesatikusi un labi, ka tā.
Tomēr, no šīs ne pārāk man patīkamās tikšanās ir arī savs labums. Bildes no pasākuma ieliku savā draugiem.lv albumā, kur tās, protams, apskatīja Kristiāns. Nekā "tāda" jau bildēs nebija, tik vien, kā daži mīļi apskāvieni ar Kristeru, sēžot viņa kompānijā, tomēr kopējā noskaņa radīja ilūziju par to, ka man ir gājis jautri bez gala un ar to pilnīgi pietika, lai Kristiāns atkal pamostos.
Vispirms viņš man atrakstīja tāpat vien. Pārmijām pāris vārdus, man īsti nebija, ko teikt. Viņš kādu brīdi centās uzturēt sarunu uzdodot man muļķīgus jautājumus, bet garu atbilžu vietā sagaidījis tikai aprautas frāzes, likās mierā. Nākamajā dienā viņš atrada iemeslu man atrakstīt, atceroties iepriekšējās dienas sarunu par idejām, ko tetovēt, atsūtīja man linkus uz dažiem saitiem un tā starp citu ieminējās, ka no sestdienas rīta līdz svētdienas vakaram viņa mājinieki būs izbraukuši.
Kas tiem mūsdienu vīriešiem kaiš? Ja gribi uzaicināt ciemos, lai divvientulībā pavadītu laiku romantiskā gaisotnē, tad tā arī saki, nevis stāsti, ka būšot mājās viens, it kā gaidīdams, ka es sajūsmā lekšu gaisā un piedāvāšos pie tevis palikt pa nakti! Atvaino, lai kā arī tu man patīc, kaut kāds pašlepnums man tomēr vēl ir!
Atkal notēloju muļķi - atbildēju, ka es gan nekur braukt neesmu plānojusi un sēdēšu mājās.
Viss. Vairs neko no sevis viņš nebija spējīgs izspiest. Uzrakstīja vēl pāris pieklājības frāzes, novēlēja jauku vakaru un nozuda offline.
Jā... vēl nesen biju pārliecināta, ka pasaulē cietākais rieksts, ko nekad nespēšu atkost ir Denijs, bet laikam ritot saprotu, ka man apkārt ir arī par viņu sarežģītākas personības.
Par priekšlaicīgo svētku noskaņu
Nē, ar priekšlaicīgo svētku noskaņu, es nedomāju Latvijas valsts svētkus. Es runāju par Ziemassvētkiem. Laikam jau pateicoties lietainajam laikam tur, ārā, es nespēju vien sagaidīt pirmo sniegu.
Pagājušās svētdienas rīts sākās ar labām ziņām - Ziemassvētkos mamma būs pie mums. Tāpēc visu šo nedēļu esmu plānojusi, ko darīsim, kamēr viņa būs Latvijā. Esmu apņēmusies šos svētkus padarīt vēl jaukākus kā parasti. Jau tagad zinu, kam, ko dāvināšu, kādus rotājumus kārsim eglītē un kuru karstvīnu dzersim.
Dīvainā kārtā, arī Endijam ir pielipis mans pirmssvētku trakums. Parasti svētku rīkošanā viņš piedalās visai pasīvi, bet šogad, laikam mēs abi, esam noilgojušies pēc kāda, tik sen nebijuša, ģimenes pasākuma. Endijam tagad ir brīvi vakari, bet man, no darba mājās pārnākot, nemaz vairs ārā iet negribas, tāpēc esam no skapja izvilkuši visas galda spēles, kas no mūsu bērnības vēl ir saglabājušās un dzerot karstu šokolādi kavējam laiku pie tām. Izrādās, ka aizraujošai spēlei nemaz nav vajadzīgi vairāki dalībnieki - pilnīgi pietiek ar mums diviem, lai ietu tik karsti, ka cirka spēlēšana beidzas ar salauztu galdu un no smiekliem vaigos iemetas krampji, bet riču-raču kauliņi spēles vidū ar vienu rokas vēzienu tiek demonstratīvi noslaucītas uz grīdas un man ir uzmesta lūpa "es ar tevi vairs nespēlēšu".
Vakar bijām aizbraukuši uz JYSK, lai iepirktu Ziemassvētku rotājumus. Noskatījāmies uz lielu plastmasas egli, apsverot, ka šāda būtu daudz praktiskāka, jo ir izmantojama vairākkārt un nebirst, tomēr beigās izlēmām par labu īstajai. Pēc vairāku gadu simboliski mazajām, šogad atkal egli pirksim lielu - lai būtu līdz griestiem!
Kad stāstu par savām svētku gaidām, Denijs nevar vien beigt gausties par to, cik ļoti viņam šie svētki riebjas. Pasaule katru gadu, ap šo laiku, jūkot prātā, viņam nav ne mazākās vēlmes kaut ko svinēt un vispār, lai es nemaz nemēģinu viņam kaut ko dāvināt, jo viņš man nedāvināšot neko. Bet es jau viņam dāvanu esmu noskatījusi, jo tā viņš saka katru gadu, tomēr svētkiem pienākot, ne tikai priecājās par manis dāvinātajām lietām, bet arī izrādās, ka pats man ir, ko skaistu sarūpējis. Ziemassvētki nekad nav patīkams laiks vientuļajiem, tāpēc svētku priekšvakarā es viņu vilkšu ciemos pie sevis. Galu galā, arī viņš pieder pie manas ģimenes.
Pagājušās svētdienas rīts sākās ar labām ziņām - Ziemassvētkos mamma būs pie mums. Tāpēc visu šo nedēļu esmu plānojusi, ko darīsim, kamēr viņa būs Latvijā. Esmu apņēmusies šos svētkus padarīt vēl jaukākus kā parasti. Jau tagad zinu, kam, ko dāvināšu, kādus rotājumus kārsim eglītē un kuru karstvīnu dzersim.
Dīvainā kārtā, arī Endijam ir pielipis mans pirmssvētku trakums. Parasti svētku rīkošanā viņš piedalās visai pasīvi, bet šogad, laikam mēs abi, esam noilgojušies pēc kāda, tik sen nebijuša, ģimenes pasākuma. Endijam tagad ir brīvi vakari, bet man, no darba mājās pārnākot, nemaz vairs ārā iet negribas, tāpēc esam no skapja izvilkuši visas galda spēles, kas no mūsu bērnības vēl ir saglabājušās un dzerot karstu šokolādi kavējam laiku pie tām. Izrādās, ka aizraujošai spēlei nemaz nav vajadzīgi vairāki dalībnieki - pilnīgi pietiek ar mums diviem, lai ietu tik karsti, ka cirka spēlēšana beidzas ar salauztu galdu un no smiekliem vaigos iemetas krampji, bet riču-raču kauliņi spēles vidū ar vienu rokas vēzienu tiek demonstratīvi noslaucītas uz grīdas un man ir uzmesta lūpa "es ar tevi vairs nespēlēšu".
Vakar bijām aizbraukuši uz JYSK, lai iepirktu Ziemassvētku rotājumus. Noskatījāmies uz lielu plastmasas egli, apsverot, ka šāda būtu daudz praktiskāka, jo ir izmantojama vairākkārt un nebirst, tomēr beigās izlēmām par labu īstajai. Pēc vairāku gadu simboliski mazajām, šogad atkal egli pirksim lielu - lai būtu līdz griestiem!
Kad stāstu par savām svētku gaidām, Denijs nevar vien beigt gausties par to, cik ļoti viņam šie svētki riebjas. Pasaule katru gadu, ap šo laiku, jūkot prātā, viņam nav ne mazākās vēlmes kaut ko svinēt un vispār, lai es nemaz nemēģinu viņam kaut ko dāvināt, jo viņš man nedāvināšot neko. Bet es jau viņam dāvanu esmu noskatījusi, jo tā viņš saka katru gadu, tomēr svētkiem pienākot, ne tikai priecājās par manis dāvinātajām lietām, bet arī izrādās, ka pats man ir, ko skaistu sarūpējis. Ziemassvētki nekad nav patīkams laiks vientuļajiem, tāpēc svētku priekšvakarā es viņu vilkšu ciemos pie sevis. Galu galā, arī viņš pieder pie manas ģimenes.
Par pagātnes rēgiem
Atlika vien pasūdzēties, cik mana dzīve kļuvusi garlaicīga, lai tā tūlīt pat uzņemtu apgriezienus!
Pagājušajā sestdienā Kristiāns mani aizveda uz koncertu kādā visnotaļ populārā vietā, kuras nosaukumu es dažādu iemeslu dēļ labprāt paturēšu pie sevis. Pasākums bija pagalam garlaicīgs. Bija garlaicīgs līdz brīdim, kad pūlī parādījās viens no manas pagātnes uzmācīgākajiem rēgiem.
Ar Kristeru es iepazinos laikā, kad tikko biju sākusi satikties ar Matīsu. Par Matīsu pastāstīšu citreiz - viņš manā atmiņā nav iespiedies ne uz pusi tik dziļi, pat neskatoties uz to, ka nozaga krietni lielāku daļu mana laika.
Ar Kristeru bijām dažas reizes redzējušies, es pazinu viņa draugus. Reiz kādā koncertā ar savu kompāniju sēdēju blakus viņējai. Viņš toreiz man likās pavisam vēl puika un bija jau arī, kā mēs ar Elīzu smējāmies - ar uzrakstu uz pieres "tikko kā 18", toties cik smuks! Skatījos uz viņu un domāju, ka laimīga būs tā meitenīte, kas ar viņu kopā būs.
Acīmredzot arī viņš toreiz, kaut ko, par mani bija domājis, jo pēc tā pasākuma sāka regulāri apskatīt manu draugiem.lv profilu. Tik regulāri, ka reiz es neizturēju un viņam aizrakstīju. Neatceros vairs ko un kā, bet mūsu sarakste izvērtās vairāk kā tūkstoš vēstuļu garumā. Izrādījās, ka viņš nemaz nav tāds puika kā izskatās, ka ir salīdzinoši inteliģents jaunietis, ar savu viedokli par lietām, turklāt apveltīts ar lielisku humora izjūtu. Bijām norunājuši, ka tad, ja mūsu sarakste turpināsies līdz 1000 vēstulēm, viņš brauks ciemos. Vēstuļu bija vairāk un sanāca gaidīt ilgāk, tomēr viņš atbrauca. Sākumā sēdēja nobijies kā diegs, bet drīz vien sarunas vedās tikpat raiti kā sarakstē, mēs dzērām tēju, pīpējām un gaisā virmoja baigā ķīmija. Jau nākošajā vai aiznākošajā dienā viņš atkal bija klāt ar aizbildinājumu, ka viņam nepieciešama mana palīdzība kāda zīmējuma pabeigšanai. Pasēdējām, pazīmējām un sazīmējāmies - viņš nokavēja autobusu un palika pie manis pa nakti. Gājām ārā pastaigāties, bija fantastiski skaista nakts, lielām pārslām sniga sniegs, mēs skrējām pa kupenām un es jutos laimīga. Aizejot gulēt mēs skūpstījāmies un kopš tās reizes viņš regulāri, vairākas reizes nedēļā nāca ciemos, kad Matīsa nebija mājās. Es pat nejutos vainīga, ka Matīsu krāpju. Viņš ar mani bija retāk kā jebkad agrāk, bet man vajag tik daudz uzmanības un viņš taču to labi zināja, ka ilgi pēc tās citur jāmeklē man nebūs. Ar viņu jau sen kā bija apdzisusi tā liesmiņa, kas sākumā bija, viņš vairs necentās būt pievilcīgs manās acīs un es vairs nejutu nekādu seksuālu interesi par viņu. Toties ar Kristeru viss bija kā kino, man brauca nost jumts uz viņu tikai skatoties vien. Stundām ilgi mēs manā gultā maigojāmies nemaz neizģērbjoties un runājām par visu, kas vien uz pasaules ir aprunājams, sākot ar bedres rakšanu viņa sētā, beidzot ar polivinilacetāta līmi. Viņš prata izrādīt savu vīrišķību, prata likt man justies kā trauslai sievietei un es jutos kā debesīs.
Tā tas turpinājās vairākus mēnešus - mēs slēpāmies un tas radīja patīkamu satraukumu, kaut šķiet, ka visi, izņemot Matīsu jau zināja par mūsu romānu. Kristeram patika ar mani izrādīties, it īpaši to priekšā, kas pēc visiem iekšējiem un ārējiem parametriem bija par viņu pārāki. Es viņam biju necerēta veiksme, kā dārga trofeja, kā zelta medaļa, kas atrasta uz ielas, bet man patika, ka kāds man pievērš tik daudz uzmanības, ka kāds tik ļoti ar mani lepojās. Reiz viņš man atsūtīja īsziņu ar tekstu "visi ir idioti, vienīgi Tu esi ideāla", viņš man dāvināja skaistas, neparastas un paštaisītas lietas, bet es viņam rakstīju dzeju. Pēc katras viņa ciemošanās es ilgi lasīju pa paklāju viņa garos, blondos matus, kurus skūpstoties man tik ļoti patika bužināt, jo no visiem maniem paziņām tikai viņam tādi bija un Matīsam tos gultā ieraugot nebūtu bijis par to izcelsmi ilgi jādomā.
Viss beidzās daudz ātrāk nekā bija iesācies. Mēs pārgulējām. Es biju pārsteigta - tas nebija ne labi, ne slikti, tas bija pilnīgi nekā. Laikam jau nostrādāja seksuālās pārsātinātības likums, kopš tās reizes ne viņu vairs interesēju es, ne mani viņš un mēs pārtraucām satikties.
Turpmāk satiekoties mēs draudzīgi sveicinājāmies un izlikāmies, ka nekas nav bijis. Vēlāk situāciju sarežģīja fakts, ka līdzīgās attiecībās kā ar Kristeru es ielaidos ar viņa labāko draugu un tieši viņš bija nobruģējis man ceļu uz šādu rīcību, stundām ilgi stāstot par to, cik visās jomās lielisks cilvēks ir Valters. Bet arī par Valteru citreiz, tas ir pārāk garš un vēl līdz galam neizsāpēts stāsts.
Sen nebiju Kristeru satikusi, tāpēc biju vairāk kā pārsteigta viņu ieraugot. Viņš atplauka smaidā mani pamanot, sveicienā pacēla glāzi un izgāja ārā, droši vien uzsmēķēt. Cik vien Kristeru pazīstu, viņš nemitīgi kūp kā skurstenis.
Vēlāk Kristiāns satika kādu paziņu un kamēr runāja ar to, no otras puses man pielavījās Kristers, ar to pašu nekaunīgo smaidu sejā, kāds viņam ir bijis vienmēr. Pirmīt, pa acu galam viņu biju redzējusi kopā ar meiteni. Man bija interesanti, es smaidīju pretī, ļāvu viņam mani apskaut tāpat kā parasti un spēlēju pretī "sveiks-sen-neredzētais-draugs-ar-kuru-man-nekas-nav-bijis", runājot par pavisam nejēdzīgi sadzīviskām lietām. Viss jau būtu labi, viss būtu kā parasti, tikai pēc vairāku gadu pārtraukuma es atkal viņa acīs ieraudzīju to dzirkstelīti, kāda tur bija tad, kad sākām satikties. Izrādījās, ka pasākumā spēlē arī viņš ar savu grupu. Es stāvēju pirmajā rindā un viņš no saviem skatuves augstumiem uz mani skatījās TĀ, ka likās, šis skatiens mani izkausēs. Izlikos, ka man viņš nemaz neinteresē, centos skatījies uz citiem grupas dalībniekiem, bet tiklīdz pašķielēju uz viņa pusi, tā tūlīt sadūros ar viņa skatienu uz mani.
Jau devāmies mājās, kad pie ieejas smēķējot viņš atkal mani noķēra un jautāja, vai būšu nākamās piektdienas koncertā, kurā atkal spēlēšot viņš. Sameloju, ka nezinu, kaut vēl pirms viņš jautāja skaidri zināju, ka tur būšu. Gribu redzēt, kas viņam ir padomā. Un kāpēc gan ne? Ja ne kā savādāk, tad varbūt vismaz Kristiāns konkurentu pamanot beidzot pamodīsies?
Pagājušajā sestdienā Kristiāns mani aizveda uz koncertu kādā visnotaļ populārā vietā, kuras nosaukumu es dažādu iemeslu dēļ labprāt paturēšu pie sevis. Pasākums bija pagalam garlaicīgs. Bija garlaicīgs līdz brīdim, kad pūlī parādījās viens no manas pagātnes uzmācīgākajiem rēgiem.
Ar Kristeru es iepazinos laikā, kad tikko biju sākusi satikties ar Matīsu. Par Matīsu pastāstīšu citreiz - viņš manā atmiņā nav iespiedies ne uz pusi tik dziļi, pat neskatoties uz to, ka nozaga krietni lielāku daļu mana laika.
Ar Kristeru bijām dažas reizes redzējušies, es pazinu viņa draugus. Reiz kādā koncertā ar savu kompāniju sēdēju blakus viņējai. Viņš toreiz man likās pavisam vēl puika un bija jau arī, kā mēs ar Elīzu smējāmies - ar uzrakstu uz pieres "tikko kā 18", toties cik smuks! Skatījos uz viņu un domāju, ka laimīga būs tā meitenīte, kas ar viņu kopā būs.
Acīmredzot arī viņš toreiz, kaut ko, par mani bija domājis, jo pēc tā pasākuma sāka regulāri apskatīt manu draugiem.lv profilu. Tik regulāri, ka reiz es neizturēju un viņam aizrakstīju. Neatceros vairs ko un kā, bet mūsu sarakste izvērtās vairāk kā tūkstoš vēstuļu garumā. Izrādījās, ka viņš nemaz nav tāds puika kā izskatās, ka ir salīdzinoši inteliģents jaunietis, ar savu viedokli par lietām, turklāt apveltīts ar lielisku humora izjūtu. Bijām norunājuši, ka tad, ja mūsu sarakste turpināsies līdz 1000 vēstulēm, viņš brauks ciemos. Vēstuļu bija vairāk un sanāca gaidīt ilgāk, tomēr viņš atbrauca. Sākumā sēdēja nobijies kā diegs, bet drīz vien sarunas vedās tikpat raiti kā sarakstē, mēs dzērām tēju, pīpējām un gaisā virmoja baigā ķīmija. Jau nākošajā vai aiznākošajā dienā viņš atkal bija klāt ar aizbildinājumu, ka viņam nepieciešama mana palīdzība kāda zīmējuma pabeigšanai. Pasēdējām, pazīmējām un sazīmējāmies - viņš nokavēja autobusu un palika pie manis pa nakti. Gājām ārā pastaigāties, bija fantastiski skaista nakts, lielām pārslām sniga sniegs, mēs skrējām pa kupenām un es jutos laimīga. Aizejot gulēt mēs skūpstījāmies un kopš tās reizes viņš regulāri, vairākas reizes nedēļā nāca ciemos, kad Matīsa nebija mājās. Es pat nejutos vainīga, ka Matīsu krāpju. Viņš ar mani bija retāk kā jebkad agrāk, bet man vajag tik daudz uzmanības un viņš taču to labi zināja, ka ilgi pēc tās citur jāmeklē man nebūs. Ar viņu jau sen kā bija apdzisusi tā liesmiņa, kas sākumā bija, viņš vairs necentās būt pievilcīgs manās acīs un es vairs nejutu nekādu seksuālu interesi par viņu. Toties ar Kristeru viss bija kā kino, man brauca nost jumts uz viņu tikai skatoties vien. Stundām ilgi mēs manā gultā maigojāmies nemaz neizģērbjoties un runājām par visu, kas vien uz pasaules ir aprunājams, sākot ar bedres rakšanu viņa sētā, beidzot ar polivinilacetāta līmi. Viņš prata izrādīt savu vīrišķību, prata likt man justies kā trauslai sievietei un es jutos kā debesīs.
Tā tas turpinājās vairākus mēnešus - mēs slēpāmies un tas radīja patīkamu satraukumu, kaut šķiet, ka visi, izņemot Matīsu jau zināja par mūsu romānu. Kristeram patika ar mani izrādīties, it īpaši to priekšā, kas pēc visiem iekšējiem un ārējiem parametriem bija par viņu pārāki. Es viņam biju necerēta veiksme, kā dārga trofeja, kā zelta medaļa, kas atrasta uz ielas, bet man patika, ka kāds man pievērš tik daudz uzmanības, ka kāds tik ļoti ar mani lepojās. Reiz viņš man atsūtīja īsziņu ar tekstu "visi ir idioti, vienīgi Tu esi ideāla", viņš man dāvināja skaistas, neparastas un paštaisītas lietas, bet es viņam rakstīju dzeju. Pēc katras viņa ciemošanās es ilgi lasīju pa paklāju viņa garos, blondos matus, kurus skūpstoties man tik ļoti patika bužināt, jo no visiem maniem paziņām tikai viņam tādi bija un Matīsam tos gultā ieraugot nebūtu bijis par to izcelsmi ilgi jādomā.
Viss beidzās daudz ātrāk nekā bija iesācies. Mēs pārgulējām. Es biju pārsteigta - tas nebija ne labi, ne slikti, tas bija pilnīgi nekā. Laikam jau nostrādāja seksuālās pārsātinātības likums, kopš tās reizes ne viņu vairs interesēju es, ne mani viņš un mēs pārtraucām satikties.
Turpmāk satiekoties mēs draudzīgi sveicinājāmies un izlikāmies, ka nekas nav bijis. Vēlāk situāciju sarežģīja fakts, ka līdzīgās attiecībās kā ar Kristeru es ielaidos ar viņa labāko draugu un tieši viņš bija nobruģējis man ceļu uz šādu rīcību, stundām ilgi stāstot par to, cik visās jomās lielisks cilvēks ir Valters. Bet arī par Valteru citreiz, tas ir pārāk garš un vēl līdz galam neizsāpēts stāsts.
Sen nebiju Kristeru satikusi, tāpēc biju vairāk kā pārsteigta viņu ieraugot. Viņš atplauka smaidā mani pamanot, sveicienā pacēla glāzi un izgāja ārā, droši vien uzsmēķēt. Cik vien Kristeru pazīstu, viņš nemitīgi kūp kā skurstenis.
Vēlāk Kristiāns satika kādu paziņu un kamēr runāja ar to, no otras puses man pielavījās Kristers, ar to pašu nekaunīgo smaidu sejā, kāds viņam ir bijis vienmēr. Pirmīt, pa acu galam viņu biju redzējusi kopā ar meiteni. Man bija interesanti, es smaidīju pretī, ļāvu viņam mani apskaut tāpat kā parasti un spēlēju pretī "sveiks-sen-neredzētais-draugs-ar-kuru-man-nekas-nav-bijis", runājot par pavisam nejēdzīgi sadzīviskām lietām. Viss jau būtu labi, viss būtu kā parasti, tikai pēc vairāku gadu pārtraukuma es atkal viņa acīs ieraudzīju to dzirkstelīti, kāda tur bija tad, kad sākām satikties. Izrādījās, ka pasākumā spēlē arī viņš ar savu grupu. Es stāvēju pirmajā rindā un viņš no saviem skatuves augstumiem uz mani skatījās TĀ, ka likās, šis skatiens mani izkausēs. Izlikos, ka man viņš nemaz neinteresē, centos skatījies uz citiem grupas dalībniekiem, bet tiklīdz pašķielēju uz viņa pusi, tā tūlīt sadūros ar viņa skatienu uz mani.
Jau devāmies mājās, kad pie ieejas smēķējot viņš atkal mani noķēra un jautāja, vai būšu nākamās piektdienas koncertā, kurā atkal spēlēšot viņš. Sameloju, ka nezinu, kaut vēl pirms viņš jautāja skaidri zināju, ka tur būšu. Gribu redzēt, kas viņam ir padomā. Un kāpēc gan ne? Ja ne kā savādāk, tad varbūt vismaz Kristiāns konkurentu pamanot beidzot pamodīsies?
Par iedvesmu
Man vairs nav iedvesmas, nekam.
Biju cieši apņēmusies šeit rakstīt visu, kas uz sirds, visu, kas vien nāk prātā, bet manā prātā nekā vairs nav. Man tikpat kā nekas vairs neinteresē. Es vairs nerakstu, nezīmēju, nefotografēju, nedomāju un vispār - nedzīvoju. Esmu iecentrējusies uz ārējo izskatu, stilu, modi, mantām un lupatām.
Iespējams, ka vainīgs darbs, tas izsmeļ mani tukšu. Jā, man jau kādu laiku ir darbs, jo kaut kā taču iztikt vajag, bet par darbu citreiz. Pašlaik par to domāt gribas vismazāk, jo tieši tas tas aizņem lielāko daļu mana laika. Tik daudz laika, ka pat mājās es no darba vaļā netieku. Vairs nav kur no tā paslēpties, bet mans prāts nav bezizmēra, gluži pretēji, tam ir pavisam noteikts izmērs, kurā ietilpst tikai konkrēts daudzums domu un varbūt, ka pašlaik nekam jaunam tur vienkārši nav vietas.
Pie darba savukārt ir vainīgs Kristiāns, jo tieši lai nedomātu par viņu, esmu apkrāvusies ar darbu mazliet vairāk nekā patiesībā spēju pavilkt. Es viņu nesaprotu un šķiet, ka nekad saprast nespēšu. Viņš turpina mani aplidot, aicina uz randiņiem (vismaz es mūsu tikšanās reizes definēju tieši tā), mēdz dāvināt ziedus, pavisam bez iemesla un rakstīt mīļas īsziņas vai piemēram zvanīt divos naktī tikai tāpēc, lai novēlētu man saldus sapnīšus, bet tiklīdz es cenšos viņam tuvoties, viņš izvairās un bēg. Reiz mēs gandrīz skūpstījāmies - gandrīz. Atvadoties, kā parasti, viņš mani apskāva un ilgi nelaida vaļā, cieši skatījās acīs un likās, ka tūlīt, tūlīt jau... Sasodīts! Starp mūsu lūpām bija atlikuši kādi trīs centimetri, kad viņš pēkšņi mani palaida vaļā un ar muļķīgu smaidu sejā atvadījās sakot "nepazūdi"!
Nepazūdi? Kur tad es varu pazust? Tepat vien būšu un pacietīgi gaidīšu nākamo "gandrīz"! Vismaz liekas, ka tā domā viņš, bet es, godīgi sakot, vairs nezinu cik ilgi man pietiks pacietības gaidīt. Kas tā par tādu stulbu spēli, ko viņš ar mani spēlē?
Ļaunākais ir tas, ka pašlaik esmu pavisam viena. Elīza ir aizbraukusi uz Itāliju un es joprojām neesmu sapratusi, ko īsti viņa tur dara. Ar Endiju par Kristiānu runāt es negribu, jo viņš tin meitenes ap pirkstu tieši tāpat. Bet varbūt tieši tāpēc arī būtu vērts ar viņu parunāt? Denijam es vispār par savām simpātijām neko nestāstu, jo arī viņš man neko tādu nav stāstījis un ir sajūta, ka šī ir viena no tām tēmām, kuru labāk paturēt pie sevis.
Es darbā iepazinos ar kādu meiteni. Viņa ir tieši tāda, kāda es biju pirms gadiem pieciem - tik naiva, nesamaitāta un bezgala jauka. Strādājot viņa man visur seko pa pēdām un kad es runāju, klausās manī kā īstā brīnumā. Viņu sauc Taņa, viņai ir tikko kā deviņpadsmit gadu un šķiet, ka es varētu ar viņu sadraudzēties. Viņa saka, ka smeļoties iedvesmu no manis. Nezinu kā, jo pašai šķiet, ka tik garlaicīga kā pašlaik, es neesmu bijusi nekad.
No kā lai iedvesmu smeļos es?
Biju cieši apņēmusies šeit rakstīt visu, kas uz sirds, visu, kas vien nāk prātā, bet manā prātā nekā vairs nav. Man tikpat kā nekas vairs neinteresē. Es vairs nerakstu, nezīmēju, nefotografēju, nedomāju un vispār - nedzīvoju. Esmu iecentrējusies uz ārējo izskatu, stilu, modi, mantām un lupatām.
Iespējams, ka vainīgs darbs, tas izsmeļ mani tukšu. Jā, man jau kādu laiku ir darbs, jo kaut kā taču iztikt vajag, bet par darbu citreiz. Pašlaik par to domāt gribas vismazāk, jo tieši tas tas aizņem lielāko daļu mana laika. Tik daudz laika, ka pat mājās es no darba vaļā netieku. Vairs nav kur no tā paslēpties, bet mans prāts nav bezizmēra, gluži pretēji, tam ir pavisam noteikts izmērs, kurā ietilpst tikai konkrēts daudzums domu un varbūt, ka pašlaik nekam jaunam tur vienkārši nav vietas.
Pie darba savukārt ir vainīgs Kristiāns, jo tieši lai nedomātu par viņu, esmu apkrāvusies ar darbu mazliet vairāk nekā patiesībā spēju pavilkt. Es viņu nesaprotu un šķiet, ka nekad saprast nespēšu. Viņš turpina mani aplidot, aicina uz randiņiem (vismaz es mūsu tikšanās reizes definēju tieši tā), mēdz dāvināt ziedus, pavisam bez iemesla un rakstīt mīļas īsziņas vai piemēram zvanīt divos naktī tikai tāpēc, lai novēlētu man saldus sapnīšus, bet tiklīdz es cenšos viņam tuvoties, viņš izvairās un bēg. Reiz mēs gandrīz skūpstījāmies - gandrīz. Atvadoties, kā parasti, viņš mani apskāva un ilgi nelaida vaļā, cieši skatījās acīs un likās, ka tūlīt, tūlīt jau... Sasodīts! Starp mūsu lūpām bija atlikuši kādi trīs centimetri, kad viņš pēkšņi mani palaida vaļā un ar muļķīgu smaidu sejā atvadījās sakot "nepazūdi"!
Nepazūdi? Kur tad es varu pazust? Tepat vien būšu un pacietīgi gaidīšu nākamo "gandrīz"! Vismaz liekas, ka tā domā viņš, bet es, godīgi sakot, vairs nezinu cik ilgi man pietiks pacietības gaidīt. Kas tā par tādu stulbu spēli, ko viņš ar mani spēlē?
Ļaunākais ir tas, ka pašlaik esmu pavisam viena. Elīza ir aizbraukusi uz Itāliju un es joprojām neesmu sapratusi, ko īsti viņa tur dara. Ar Endiju par Kristiānu runāt es negribu, jo viņš tin meitenes ap pirkstu tieši tāpat. Bet varbūt tieši tāpēc arī būtu vērts ar viņu parunāt? Denijam es vispār par savām simpātijām neko nestāstu, jo arī viņš man neko tādu nav stāstījis un ir sajūta, ka šī ir viena no tām tēmām, kuru labāk paturēt pie sevis.
Es darbā iepazinos ar kādu meiteni. Viņa ir tieši tāda, kāda es biju pirms gadiem pieciem - tik naiva, nesamaitāta un bezgala jauka. Strādājot viņa man visur seko pa pēdām un kad es runāju, klausās manī kā īstā brīnumā. Viņu sauc Taņa, viņai ir tikko kā deviņpadsmit gadu un šķiet, ka es varētu ar viņu sadraudzēties. Viņa saka, ka smeļoties iedvesmu no manis. Nezinu kā, jo pašai šķiet, ka tik garlaicīga kā pašlaik, es neesmu bijusi nekad.
No kā lai iedvesmu smeļos es?
Par braucienu uz jūru
Es nebiju domājusi, ka rakstīšu šeit tik reti, bet tad, kad viss ir labi nemaz rakstīt negribas.
Tagad gan man ir dusmas. Gribu pastāstīt par savu pēdējo randiņu ar Kristiānu.
Jau kādu laiku iepriekš bijām sarunājuši, ka brauksim uz jūru, kad būs siltāks laiks. Veselas divas nedēļas sekoju līdzi laika ziņām nespēdama sagaidīt, kad beidzot tas būs. Iedomājos, ka šāds brauciens mūs varētu vairāk satuvināt, iztēlojos, kā mēs laiski izlaidušies guļam siltajās pludmales smiltīs un roku rokā sadevušies, basām kājām ejam gar jūru vējam pūšot matos... Sanāca viss pavisam citādi.
Sarunājām izbraukt laicīgi, bet viņaprāt laicīgi ir jau desmitos no rīta. Labi, nekas, es nodomāju, rīti ir smagi, bet tas ir tā vērts. Cēlos pusseptiņos lai paspētu noskūt kājas, izmazgāt matus, uzmērīt visu sava skapja saturu visās iespējamās kombinācijās. Aizskrēju uz veikalu un tēlojot lielisko mājsaimnieci (tieši tādas taču vīrieši apprec visbiežāk, vai ne?) sasmērēju mums abiem sviestmaizes, ne jau šādas tādas, bet tiešām lieliskas, kuras tā arī palika no somas neizvilktas, jo viņš pa ceļam kādā benzīntankā bija nopircis savējās - lieki teikt, ka ne uz pusi tik labas kā tās, kuras taisīju es. Nekas, štrunts ar visām maizēm, mēs taču braucam uz jūru! Precīzi desmitos viņš piebrauca pie manas mājas, izkāpa no mašīnas, panāca man pretī, atvēra man mašīnas durvis - tik pieklājīgs un uzmanīgs, ka pilnīgi prieks! Līdz jūrai jābrauc nepilna stunda. Gandrīz visu ceļu nobraucām klusējot. Nezinu kāpēc klusēja viņš, bet man vienkārši nāca miegs un nebija ko teikt. Sākām runāt, kad gandrīz jau bijām piebraukuši pie jūras. Apstājāmies pie veikala, nopirkām saldējumu, pasmējāmies par vietējiem iedzīvotājiem un braucām tālāk. Viņš sāka stāstīt par savu darbu, runājām par mūziku un pat sākām plānot, kur vēl kādreiz mēs varētu aizbraukt.
Pie jūras nemaz nebija tik silti kā biju cerējusi. Peldkostīmā viņam atrādīties nepaspēju, nolēmu, ka mana saaukstēšanās nebūs viņa īslaicīgās, mana ķermeņa apbīnas vērta. Apsēdāmies aizvējā pie kāpām un apēdām negaršīgās sviestmaizes, ar nenosakāmas izcelsmes gaļas izstrādājumu starp tām. Kādu brīdi viss bija pavisam labi. Bija par ko parunāt, bija interesanti klausīties tajā, ko viņš stāstīja un arī smiltīs mēs kādu brīdi gulējām laiski izlaidušies, taisni kā pirms tam biju iztēlojusies. Un tad tikai sākās! Vienā brīdī viņš mani apskāva un teica, ka es viņam esot viens no labākajiem draugiem, kāds viņam jebkad esot bijis... Pag, pag, atvaino - kas tāds? Draugs??? Labi, ka es tobrīd sēdēju, citādi no pārsteiguma noteiktu būtu gar zemi. Vīrieti, mīļais - ja tev šķiet, ka meitene, kura ar tevi divatā braucot uz jūru ir uzvilkusi smalkas kurpītes, vējā plandošus svārciņus un krekliņu ar tādu dekoltē ir tavs draugs, tad ar tevi, pavisam noteikti, kaut kas nav kārtībā!
Labi, ja neko, tad neko, tomēr garastāvoklis sabojāts, manas naivās ilūzijas beigtas un pagalam, bet kaut kā diena līdz galam jāiztur. Biju tik sašutusi, ka vairs pat neatceros, ko viņam uz to atbildēju, bet viņš vēsā mierā turpināja man stāstīt par saviem draugiem. Sēdēju, klusēju. Domāju - nu, nekas, pārdzīvošu, nav jau nekas tāds. Viņš tomēr ir jauks cilvēks un labāk, ja esmu viņam draugs, nekā neesmu vispār nekas. Jau samierinājos, pat izspiedu smaidu, kad viņš atkal mani pārsteidza. Viņš, lūk, pēdējā laikā caurām naktīm sarakstoties ar kādu pagaidām nepazīstamu meiteni, kura esot tik ļoti interesanta, ka noteikti būšot jāsatiek arī ārpus virtuālās realitātes! WTF??? Kāpēc tu man to stāsti? Vai ar to vēl nepietika, ka es tev esmu draugs?
Ar to man pilnīgi pietika. Nebija vairs ne mazākās vēlmes uzklausīt viņa virtuālos piedzīvojumus, tāpēc piecēlos kājās un pārtraukdama viņu pusvārdā paziņoju, ka gribu braukt mājās. Paldies Dievam vismaz vienreiz dienā arī man bija izdevies viņu pārsteigt! Viņš izskatījās apjucis, laikam tā arī palika nesapratis, ko ne tā pateica. Bet es biju tik nikna, ka šķiet ar skatienu vien būtu varējusi viņu nošaut. Vai tiešām viņš mani aizveda uz jūru tikai tāpēc, lai pastāstītu par saviem plāniem attiecībā uz kādu citu?
Braucot mājās gandrīz visu ceļu klusēju es, ja neskaita frāzes "jā", "nē", "neiedziļinies" un "viss kārtībā", kamēr viņš visu ceļu centās saprast, ko ir izdarījis nepareizi, mīļi smaidīja, piedāvāja man apstāties un nopirkt saldējumu, jautāja vai viss ir labi, par ko es dusmojos un visādos veidos neveikli centās man pieskarties, lai pievērstu manu uzmanību sev.
Piebraucot pie mājas es gribēju vienkārši izkāpt no mašīnas uz aiziet. Kā par nelaimi man no aizmugurējā sēdekļa bija jāpaņem soma un kamēr to darīju viņš paspēja pienākt un mani apskaut. Negribīgi viņu apskāvu, pateicu paldies par braucienu un aizgāju neatskatoties (citreiz, kamēr aizeju līdz mājai, atskatos vismaz divreiz, kamēr viņš stāv pie mašīnas un gaida, kad pazudīšu aiz durvīm). Pēc pāris stundām viņš zvanīja, bet es neatbildēju. Ko man viņam teikt? Vai tad ir vērts ko skaidrot, ja pats vēl nesaprot?
Es vēl padomāšu par to, vai tiešām man ir vajadzīgs tāds draugs, par kuru lolot veltas cerības.
Tagad gan man ir dusmas. Gribu pastāstīt par savu pēdējo randiņu ar Kristiānu.
Jau kādu laiku iepriekš bijām sarunājuši, ka brauksim uz jūru, kad būs siltāks laiks. Veselas divas nedēļas sekoju līdzi laika ziņām nespēdama sagaidīt, kad beidzot tas būs. Iedomājos, ka šāds brauciens mūs varētu vairāk satuvināt, iztēlojos, kā mēs laiski izlaidušies guļam siltajās pludmales smiltīs un roku rokā sadevušies, basām kājām ejam gar jūru vējam pūšot matos... Sanāca viss pavisam citādi.
Sarunājām izbraukt laicīgi, bet viņaprāt laicīgi ir jau desmitos no rīta. Labi, nekas, es nodomāju, rīti ir smagi, bet tas ir tā vērts. Cēlos pusseptiņos lai paspētu noskūt kājas, izmazgāt matus, uzmērīt visu sava skapja saturu visās iespējamās kombinācijās. Aizskrēju uz veikalu un tēlojot lielisko mājsaimnieci (tieši tādas taču vīrieši apprec visbiežāk, vai ne?) sasmērēju mums abiem sviestmaizes, ne jau šādas tādas, bet tiešām lieliskas, kuras tā arī palika no somas neizvilktas, jo viņš pa ceļam kādā benzīntankā bija nopircis savējās - lieki teikt, ka ne uz pusi tik labas kā tās, kuras taisīju es. Nekas, štrunts ar visām maizēm, mēs taču braucam uz jūru! Precīzi desmitos viņš piebrauca pie manas mājas, izkāpa no mašīnas, panāca man pretī, atvēra man mašīnas durvis - tik pieklājīgs un uzmanīgs, ka pilnīgi prieks! Līdz jūrai jābrauc nepilna stunda. Gandrīz visu ceļu nobraucām klusējot. Nezinu kāpēc klusēja viņš, bet man vienkārši nāca miegs un nebija ko teikt. Sākām runāt, kad gandrīz jau bijām piebraukuši pie jūras. Apstājāmies pie veikala, nopirkām saldējumu, pasmējāmies par vietējiem iedzīvotājiem un braucām tālāk. Viņš sāka stāstīt par savu darbu, runājām par mūziku un pat sākām plānot, kur vēl kādreiz mēs varētu aizbraukt.
Pie jūras nemaz nebija tik silti kā biju cerējusi. Peldkostīmā viņam atrādīties nepaspēju, nolēmu, ka mana saaukstēšanās nebūs viņa īslaicīgās, mana ķermeņa apbīnas vērta. Apsēdāmies aizvējā pie kāpām un apēdām negaršīgās sviestmaizes, ar nenosakāmas izcelsmes gaļas izstrādājumu starp tām. Kādu brīdi viss bija pavisam labi. Bija par ko parunāt, bija interesanti klausīties tajā, ko viņš stāstīja un arī smiltīs mēs kādu brīdi gulējām laiski izlaidušies, taisni kā pirms tam biju iztēlojusies. Un tad tikai sākās! Vienā brīdī viņš mani apskāva un teica, ka es viņam esot viens no labākajiem draugiem, kāds viņam jebkad esot bijis... Pag, pag, atvaino - kas tāds? Draugs??? Labi, ka es tobrīd sēdēju, citādi no pārsteiguma noteiktu būtu gar zemi. Vīrieti, mīļais - ja tev šķiet, ka meitene, kura ar tevi divatā braucot uz jūru ir uzvilkusi smalkas kurpītes, vējā plandošus svārciņus un krekliņu ar tādu dekoltē ir tavs draugs, tad ar tevi, pavisam noteikti, kaut kas nav kārtībā!
Labi, ja neko, tad neko, tomēr garastāvoklis sabojāts, manas naivās ilūzijas beigtas un pagalam, bet kaut kā diena līdz galam jāiztur. Biju tik sašutusi, ka vairs pat neatceros, ko viņam uz to atbildēju, bet viņš vēsā mierā turpināja man stāstīt par saviem draugiem. Sēdēju, klusēju. Domāju - nu, nekas, pārdzīvošu, nav jau nekas tāds. Viņš tomēr ir jauks cilvēks un labāk, ja esmu viņam draugs, nekā neesmu vispār nekas. Jau samierinājos, pat izspiedu smaidu, kad viņš atkal mani pārsteidza. Viņš, lūk, pēdējā laikā caurām naktīm sarakstoties ar kādu pagaidām nepazīstamu meiteni, kura esot tik ļoti interesanta, ka noteikti būšot jāsatiek arī ārpus virtuālās realitātes! WTF??? Kāpēc tu man to stāsti? Vai ar to vēl nepietika, ka es tev esmu draugs?
Ar to man pilnīgi pietika. Nebija vairs ne mazākās vēlmes uzklausīt viņa virtuālos piedzīvojumus, tāpēc piecēlos kājās un pārtraukdama viņu pusvārdā paziņoju, ka gribu braukt mājās. Paldies Dievam vismaz vienreiz dienā arī man bija izdevies viņu pārsteigt! Viņš izskatījās apjucis, laikam tā arī palika nesapratis, ko ne tā pateica. Bet es biju tik nikna, ka šķiet ar skatienu vien būtu varējusi viņu nošaut. Vai tiešām viņš mani aizveda uz jūru tikai tāpēc, lai pastāstītu par saviem plāniem attiecībā uz kādu citu?
Braucot mājās gandrīz visu ceļu klusēju es, ja neskaita frāzes "jā", "nē", "neiedziļinies" un "viss kārtībā", kamēr viņš visu ceļu centās saprast, ko ir izdarījis nepareizi, mīļi smaidīja, piedāvāja man apstāties un nopirkt saldējumu, jautāja vai viss ir labi, par ko es dusmojos un visādos veidos neveikli centās man pieskarties, lai pievērstu manu uzmanību sev.
Piebraucot pie mājas es gribēju vienkārši izkāpt no mašīnas uz aiziet. Kā par nelaimi man no aizmugurējā sēdekļa bija jāpaņem soma un kamēr to darīju viņš paspēja pienākt un mani apskaut. Negribīgi viņu apskāvu, pateicu paldies par braucienu un aizgāju neatskatoties (citreiz, kamēr aizeju līdz mājai, atskatos vismaz divreiz, kamēr viņš stāv pie mašīnas un gaida, kad pazudīšu aiz durvīm). Pēc pāris stundām viņš zvanīja, bet es neatbildēju. Ko man viņam teikt? Vai tad ir vērts ko skaidrot, ja pats vēl nesaprot?
Es vēl padomāšu par to, vai tiešām man ir vajadzīgs tāds draugs, par kuru lolot veltas cerības.
Divdesmit sestais aprīlis
Vakar bija brīnišķīga diena. Pamodos vēl agrāk nekā parasti, ap astoņiem. Endijs jau bija aizgājis, bet man ļoti gribējās sabiedrību, tāpēc brokastu vietā izsmēķēju divas cigaretes un gāju modināt Deniju. Rīts bija auksts, bet saulains un tāda pastaiga bija tieši laikā. Pa ceļam nopirku maizītes ar sieru un lielu paku kafijas - Denijam tās mājās vienmēr trūkst, jo viņš, tāpat kā es, to var dzert kaut piecreiz dienā.
Ilgi klauvēju pie durvīm. Durvju zvans jau sen kā ir sabojājies un šķiet, ka nevienam pat pratā nav ienācis to salabot. Denijs atvēra durvis satinies segā un pavisam samiegojies (protams, pulkstenis bija tikai nedaudz pāri deviņiem, bet viņš bieži guļ līdz diviem), tomēr ieraugot mani uzreiz atplauka smaidā, jo skaidrs taču, ja nāku es, tad brokastis jātaisa nebūs.
Kamēr viņš mazgājās es uzvārīju kafiju un izcepu olas. Man vajadzētu uz palodzes audzēt lociņus kā viņš to dara - aug tie ātri, daudz rūpju tie neprasa un vienmēr ir pa rokai, kad gribās ēdienam pievienot ko svaigu un zaļu.
Kamēr ēdām brokastis, nospriedām, ka ja reiz tik agri esam piecēlušies, tad šī diena jāizmanto lietderīgi, tāpēc devāmies apgaitā pa tuvējiem humpalu veikaliem. Pēdējā laikā tie te aug kā sēnes pēc lietus un labi, ka tā, jo citur atrast drēbes ir grūti, jo veikalos tās visas vienādas, turklāt nesamērīgi dārgas. Pēdējos piecus latus samainīju pret veselu maisu ar foršām lupatām un Denijs atrada bikses, kādas jau sen bija gribējis. Kamēr izstaigājām veikalus pulkstenis jau bija pāri divpadsmitiem. Pasēdējām pie viņa mājas uz soliņa, papīpējām un braucām pie manis. Manā istabā ir tāds kā neliels remonts, tiek pārkrāsota un aplīmēta viena no sienām un par cik brālis ir aizņemts, tad laiku pa laikam Denija palīdzība lieti noder. Nekāda sienas līmēšana gan nesanāca, jo tā arī līdz vēlai pēcpusdienai nosēdējām pie TV ēdot riekstiņus un apsmejot jaunākos, šovus, seriālus un pat ziņas. Denijs aizbrauca mājās un neilgi pēc tam man atsūtīja ziņu Elīza: "Ko saki, par meiteņu sarunām, pie vīna glāzes pirmdienas vakarā?" Iebildumu nav - nedaudz piekārtoju dzīvokli, sagaidīju mājās Endiju un piedraudēju viņam, ka manā istabā šodien vīriešiem ieeja aizliegta.Arī viņam iebildumu nebija, jo pašam bija plāns nedēļu sākt ar iedzeršanu ārpus mājām.
Ar Elīzu vienmēr ir jautri. Sen nebijām redzējušās - viņa atveda litru salda vīna un runāt jau mums vienmēr ir par ko. Tā dzerot un runājot nosēdējām līdz vēlam vakaram, kamēr ap vienpadsmitiem atkal pārradās mājās Endijs un Elīza attapās, ka gandrīz jau ir nokavējusi pēdējo autobusu uz mājām. Pavadīju viņu uz pieturu un nākot no tās mājās dienai pielika punktu īsziņa no Kristiāna manā mobilajā telefonā: "Es ceru, ka šī Tev bija jauka diena! Es pagājušajā naktī Tevi redzēju sapnī un visu dienu man pietrūka Tava smaida. Ceru, ka drīz tiksimies. Kr."
Ilgi klauvēju pie durvīm. Durvju zvans jau sen kā ir sabojājies un šķiet, ka nevienam pat pratā nav ienācis to salabot. Denijs atvēra durvis satinies segā un pavisam samiegojies (protams, pulkstenis bija tikai nedaudz pāri deviņiem, bet viņš bieži guļ līdz diviem), tomēr ieraugot mani uzreiz atplauka smaidā, jo skaidrs taču, ja nāku es, tad brokastis jātaisa nebūs.
Kamēr viņš mazgājās es uzvārīju kafiju un izcepu olas. Man vajadzētu uz palodzes audzēt lociņus kā viņš to dara - aug tie ātri, daudz rūpju tie neprasa un vienmēr ir pa rokai, kad gribās ēdienam pievienot ko svaigu un zaļu.
Kamēr ēdām brokastis, nospriedām, ka ja reiz tik agri esam piecēlušies, tad šī diena jāizmanto lietderīgi, tāpēc devāmies apgaitā pa tuvējiem humpalu veikaliem. Pēdējā laikā tie te aug kā sēnes pēc lietus un labi, ka tā, jo citur atrast drēbes ir grūti, jo veikalos tās visas vienādas, turklāt nesamērīgi dārgas. Pēdējos piecus latus samainīju pret veselu maisu ar foršām lupatām un Denijs atrada bikses, kādas jau sen bija gribējis. Kamēr izstaigājām veikalus pulkstenis jau bija pāri divpadsmitiem. Pasēdējām pie viņa mājas uz soliņa, papīpējām un braucām pie manis. Manā istabā ir tāds kā neliels remonts, tiek pārkrāsota un aplīmēta viena no sienām un par cik brālis ir aizņemts, tad laiku pa laikam Denija palīdzība lieti noder. Nekāda sienas līmēšana gan nesanāca, jo tā arī līdz vēlai pēcpusdienai nosēdējām pie TV ēdot riekstiņus un apsmejot jaunākos, šovus, seriālus un pat ziņas. Denijs aizbrauca mājās un neilgi pēc tam man atsūtīja ziņu Elīza: "Ko saki, par meiteņu sarunām, pie vīna glāzes pirmdienas vakarā?" Iebildumu nav - nedaudz piekārtoju dzīvokli, sagaidīju mājās Endiju un piedraudēju viņam, ka manā istabā šodien vīriešiem ieeja aizliegta.Arī viņam iebildumu nebija, jo pašam bija plāns nedēļu sākt ar iedzeršanu ārpus mājām.
Ar Elīzu vienmēr ir jautri. Sen nebijām redzējušās - viņa atveda litru salda vīna un runāt jau mums vienmēr ir par ko. Tā dzerot un runājot nosēdējām līdz vēlam vakaram, kamēr ap vienpadsmitiem atkal pārradās mājās Endijs un Elīza attapās, ka gandrīz jau ir nokavējusi pēdējo autobusu uz mājām. Pavadīju viņu uz pieturu un nākot no tās mājās dienai pielika punktu īsziņa no Kristiāna manā mobilajā telefonā: "Es ceru, ka šī Tev bija jauka diena! Es pagājušajā naktī Tevi redzēju sapnī un visu dienu man pietrūka Tava smaida. Ceru, ka drīz tiksimies. Kr."
Par tiem, kas ap mani - Kristiāns
Ilgi domāju vai par viņu rakstīt. Neko daudz jau es par viņu nezinu, bet varu pastāstīt kā mēs iepazināmies.
Esam pazīstami salīdzinoši nesen, bet bieži bijām redzējušies vēl krietnu laiku pirms tam. Iepazināmies pagājušajā gadā, kādā no vasaras festivāliem. Tos es, visus cik vien varu atļauties, apmeklēju katru gadu. Tāpat arī viņš, tāpēc ne reizi vien bijām garām ejot saskrējušies un saskatījušies. Pareizāk sakot, vienmēr tieši viņš ir uz mani tā skatījies, jo es garām ejošajiem cilvēkiem parasti daudz uzmanības nepievēršu. Viņu bija grūti nepamanīt. Vidēji vienā, samērā plaši apmeklētā pasākumā, trīs dienu garumā, vienam cilvēkam garām paiet sanāk kādas padsmit reizes, tāpēc man drīz vien palika interesanti, ka kāds man, vienmēr pievērš tik daudz uzmanības un es sāku spēlēt pretī - atskatījos, smaidīju un sāku viņu vērot arī tad, kad viņš mani neredzēja. Sākumā nemaz nebiju pamanījusi, cik viņš smuks. Viņā bija kaut kas pavisam savādāks nekā citos. Mūsu iepazīšanās reizē viņš bija atbraucis kopā ar kādu mūziķu grupu, kas tur arī spēlēja. Kompānija bija ļoti spilgta - notetovēti puiši, kas skaļi uzvedās un daudz dzēra, bet viņš, kaut vizuāli starp tiem ļoti iederējās, citādi likās tāds kluss, noslēpumains un kas pats dīvainākais, ka skaidrā.
Otrās dienas vidū ar Elīzu gājām pēc alus, kad pēkšņi aiz muguras izdzirdēju kādu sakām:
- Ārprāts, kā man patīk tā meitenīte ar tetovējumiem!
Ne mirkli nešaubījos, ka tas tika teikts tieši par mani, jo nevienas citas ar tetovējumiem tur tuvumā nebija. Atskatījos un tur, taciņas malā, sēdēja viņš kopā ar kādu meiteni. Vispirms gribēju aizrādīt, ka es jau sen vairs neesmu meitenīte un iet tālāk, bet par cik viņš jau iepriekš bija paspējis piesaistīt manu uzmanību, tad pagriezos pret viņu un teicu:
- Tad kāpēc tu, puisīt, nenāk un ar mani neiepazīsties?
Viņš izskatījās pamatīgi pārsteigts par to, ka es viņa teikto esmu dzirdējusi (kā vēlāk stāstīja, esot bijis pilnīgi pārliecināts, ka nedzirdēšu) un sēdēja pavisam nosarcis, ar stulbu smaidu sejā. Tikmēr mēs ar Elīzu sākām skaļi smieties un nemaz negaidot, ko viņš atbildēs, gājām tālāk. Tobrīd tas nelikās svarīgi, bija labākas lietas, ko darīt - mūzika, draugi, alus...
Vēlāk vakarā Elīza nozuda kopā ar kādu senu paziņu un pārējā kompānija izklīda, kur nu kurš, bet es paliku pie elektroniskās mūzikas skatuves. Šī mūzika man vienmēr ir bijusi sirdij tuva, tāpēc neņēmu ļaunā, ka draugi mani pametuši vienu un pievienojos pūlim, kas ritmiski kratījās jungle ritmos. Kad spēki sāka izsīkt nolēmu apsēsties zālītē netālu no skatuves, pavērot citus dejotājus. Un tad man blakus apsēdās viņš. Pavisam vienkārši - tā, ir kā mēs jau sen būtu pazīstami un smaidot teica:
- Sveika!
- Sveiks!, - es atbildēju un gaidīju, kas būs tālāk. Viņš piedāvāja man alu, es labprāt padzēros un mēs turpinājām klusēt. Pēc ilgas pauzes viņš pieliecās man tuvāk un kaut ko teica, bet es neko nedzirdēju, jo mūzika skanēja skaļāk nekā iepriekš. Pēc vairāku reižu pārjautāšanas es beidzot sadzirdēju vārdus:
- Mani sauc Kristiāns!
- Tas ir skaists vārds!, - es iebļāvu viņam ausī un aizsmēķēju cigareti.
- Kā tev patīk pasākums?, - viņš neveikli mēģināja uzsākt sarunu. Es pastāstīju, kas man patīk, kas nē un kādas piecpadsmit minūtes mēs sarunājāmies, galvas cieši kopā saspieduši, lai labāk varētu viens otru dzirdētu, līdz viņš piedāvāja aiziet uz kādu klusāku vietu. Kļuva vēsi, tāpēc aizgājām nopirkt karstu tēju un apsēdāmies, kaut kur pa vidu starp visām skatuvēm, kur bija visklusāk. Viņš pieklājīgi man aizdeva savu jaku, pats palikdams vienā kreklā un ļāva apskatīt savus tetovējumus, pie reizes novērtējot arī manējos. Ar viņu bija ļoti interesanti - mēs daudz smaidījām, jokojām un smējāmies. Runājām ilgi, līdz sāka aust gaisma. Nolēmu, ka ir pēdējais laiks iet gulēt un viņš mani pavadīja līdz teltij. Nonākot pie tās es secināju, ka Elīza tajā nav viena, bet jau guļ kopā ar kādu puisi. Traucēt viņus īsti negribējās. Kristiāns piedāvāja man gulēt viņa teltī un ilgi stāstīja, ka viņam nudien neesot nekādu nepiedienīgu nolūku attiecībā uz mani. Es piekritu - zaudēt jau īsti nebija ko.
Mēs ilgi nevarējām aizmigt. Grozījos savā guļammaisā un nekādi nevarēju ērti iekārtoties. Sāku sūdzēties par aukstumu un viņš mani apskāva, lai sasildītu. Visa nakts pagāja pusmiegā. Gulējām apskāvušies, viņš bija tik mīļš un silts, ka gribējās, lai rīts nekad nepienāk. Savu solījumu viņš turēja un nemaz pat nemēģināja man uzmākties, kaut diez vai es būtu pretojusies, ja viņš būtu centies mani noskūpstīt.
Kad no rīta atvēru acis, viņš jau bija pamodies. Es neredzēju viņa seju, viņš gulēja mani cieši apskāvis, bet es jutu kā viņš mirkšķina acis - skropstas viegli kutināja pieskaroties manai ādai.
Zvanīja mans telefons. Elīza satraucās, kur esmu pazudusi un teica, ka visi jau taisās braukt mājās. Es piecēlos sēdus. Teicu, ka man jāiet un vācu kopā savas pa telti izmētātās mantas. Kad jau biju izlīdusi no telts un locīju savu guļammaisu, viņš jautāja, vai mani kādreiz vēl satikšot. Atbildēju, ka jā, droši vien un biju gatava iet prom. Vienīgā doma manā prātā bija ātrāk tikt līdz manai kompānijai, jo visi jau sen mani gaida.
- Bet es taču nemaz nezinu tavu vārdu!, - viņš padeva man jaku, bet tad, kad jau biju to saņēmusi rokā, nelaida vaļā. Viņš izskatījās tik jauks, tāds saburzīts, ar izpūrušiem matiem, ka es nevarēju nesmaidīt. Izņēmu no somas pildspalvu un uzrakstīju viņam uz rokas savu telefona numuru un vārdu. Brīdi stāvējām apskāvušies, viņš vēlēja man veiksmīgu ceļu un solīja drīz piezvanīt.
"Drīz" izrādījās tiešām drīz - jau tajā pašā vakarā viņš piezvanīja, uzaicināja mani "draugos" un tā vēl līdz šim man regulāri raksta vēstules. Kopš viņam ir savs auto, mēs bieži viens pie otra ciemojamies. Izrādās, ka viņš dzīvo pilsētā, kas tieši blakus manējai.
Nekas vairāk par mīļu apskāvienu satiekoties un atvadoties mums nav bijis. Es nezinu kāpēc, jo šķiet, ka starp mums vienmēr šķiļas tāda elektrība! Viņš vienmēr meklē ieganstu man pieskarties, saņemt aiz rokas vai atglaust no sejas matus un es ar prieku viņam to ļauju. Viņš man ir īsts sapņu vīrietis - mēs viens otram tik ļoti piestāvētu, abi tādi krāsaini, tetovēti... katru tikšanās reizi es gaidu ar nepacietību un ticu, ka man vēl būs, ko par viņu pastāstīt!
Esam pazīstami salīdzinoši nesen, bet bieži bijām redzējušies vēl krietnu laiku pirms tam. Iepazināmies pagājušajā gadā, kādā no vasaras festivāliem. Tos es, visus cik vien varu atļauties, apmeklēju katru gadu. Tāpat arī viņš, tāpēc ne reizi vien bijām garām ejot saskrējušies un saskatījušies. Pareizāk sakot, vienmēr tieši viņš ir uz mani tā skatījies, jo es garām ejošajiem cilvēkiem parasti daudz uzmanības nepievēršu. Viņu bija grūti nepamanīt. Vidēji vienā, samērā plaši apmeklētā pasākumā, trīs dienu garumā, vienam cilvēkam garām paiet sanāk kādas padsmit reizes, tāpēc man drīz vien palika interesanti, ka kāds man, vienmēr pievērš tik daudz uzmanības un es sāku spēlēt pretī - atskatījos, smaidīju un sāku viņu vērot arī tad, kad viņš mani neredzēja. Sākumā nemaz nebiju pamanījusi, cik viņš smuks. Viņā bija kaut kas pavisam savādāks nekā citos. Mūsu iepazīšanās reizē viņš bija atbraucis kopā ar kādu mūziķu grupu, kas tur arī spēlēja. Kompānija bija ļoti spilgta - notetovēti puiši, kas skaļi uzvedās un daudz dzēra, bet viņš, kaut vizuāli starp tiem ļoti iederējās, citādi likās tāds kluss, noslēpumains un kas pats dīvainākais, ka skaidrā.
Otrās dienas vidū ar Elīzu gājām pēc alus, kad pēkšņi aiz muguras izdzirdēju kādu sakām:
- Ārprāts, kā man patīk tā meitenīte ar tetovējumiem!
Ne mirkli nešaubījos, ka tas tika teikts tieši par mani, jo nevienas citas ar tetovējumiem tur tuvumā nebija. Atskatījos un tur, taciņas malā, sēdēja viņš kopā ar kādu meiteni. Vispirms gribēju aizrādīt, ka es jau sen vairs neesmu meitenīte un iet tālāk, bet par cik viņš jau iepriekš bija paspējis piesaistīt manu uzmanību, tad pagriezos pret viņu un teicu:
- Tad kāpēc tu, puisīt, nenāk un ar mani neiepazīsties?
Viņš izskatījās pamatīgi pārsteigts par to, ka es viņa teikto esmu dzirdējusi (kā vēlāk stāstīja, esot bijis pilnīgi pārliecināts, ka nedzirdēšu) un sēdēja pavisam nosarcis, ar stulbu smaidu sejā. Tikmēr mēs ar Elīzu sākām skaļi smieties un nemaz negaidot, ko viņš atbildēs, gājām tālāk. Tobrīd tas nelikās svarīgi, bija labākas lietas, ko darīt - mūzika, draugi, alus...
Vēlāk vakarā Elīza nozuda kopā ar kādu senu paziņu un pārējā kompānija izklīda, kur nu kurš, bet es paliku pie elektroniskās mūzikas skatuves. Šī mūzika man vienmēr ir bijusi sirdij tuva, tāpēc neņēmu ļaunā, ka draugi mani pametuši vienu un pievienojos pūlim, kas ritmiski kratījās jungle ritmos. Kad spēki sāka izsīkt nolēmu apsēsties zālītē netālu no skatuves, pavērot citus dejotājus. Un tad man blakus apsēdās viņš. Pavisam vienkārši - tā, ir kā mēs jau sen būtu pazīstami un smaidot teica:
- Sveika!
- Sveiks!, - es atbildēju un gaidīju, kas būs tālāk. Viņš piedāvāja man alu, es labprāt padzēros un mēs turpinājām klusēt. Pēc ilgas pauzes viņš pieliecās man tuvāk un kaut ko teica, bet es neko nedzirdēju, jo mūzika skanēja skaļāk nekā iepriekš. Pēc vairāku reižu pārjautāšanas es beidzot sadzirdēju vārdus:
- Mani sauc Kristiāns!
- Tas ir skaists vārds!, - es iebļāvu viņam ausī un aizsmēķēju cigareti.
- Kā tev patīk pasākums?, - viņš neveikli mēģināja uzsākt sarunu. Es pastāstīju, kas man patīk, kas nē un kādas piecpadsmit minūtes mēs sarunājāmies, galvas cieši kopā saspieduši, lai labāk varētu viens otru dzirdētu, līdz viņš piedāvāja aiziet uz kādu klusāku vietu. Kļuva vēsi, tāpēc aizgājām nopirkt karstu tēju un apsēdāmies, kaut kur pa vidu starp visām skatuvēm, kur bija visklusāk. Viņš pieklājīgi man aizdeva savu jaku, pats palikdams vienā kreklā un ļāva apskatīt savus tetovējumus, pie reizes novērtējot arī manējos. Ar viņu bija ļoti interesanti - mēs daudz smaidījām, jokojām un smējāmies. Runājām ilgi, līdz sāka aust gaisma. Nolēmu, ka ir pēdējais laiks iet gulēt un viņš mani pavadīja līdz teltij. Nonākot pie tās es secināju, ka Elīza tajā nav viena, bet jau guļ kopā ar kādu puisi. Traucēt viņus īsti negribējās. Kristiāns piedāvāja man gulēt viņa teltī un ilgi stāstīja, ka viņam nudien neesot nekādu nepiedienīgu nolūku attiecībā uz mani. Es piekritu - zaudēt jau īsti nebija ko.
Mēs ilgi nevarējām aizmigt. Grozījos savā guļammaisā un nekādi nevarēju ērti iekārtoties. Sāku sūdzēties par aukstumu un viņš mani apskāva, lai sasildītu. Visa nakts pagāja pusmiegā. Gulējām apskāvušies, viņš bija tik mīļš un silts, ka gribējās, lai rīts nekad nepienāk. Savu solījumu viņš turēja un nemaz pat nemēģināja man uzmākties, kaut diez vai es būtu pretojusies, ja viņš būtu centies mani noskūpstīt.
Kad no rīta atvēru acis, viņš jau bija pamodies. Es neredzēju viņa seju, viņš gulēja mani cieši apskāvis, bet es jutu kā viņš mirkšķina acis - skropstas viegli kutināja pieskaroties manai ādai.
Zvanīja mans telefons. Elīza satraucās, kur esmu pazudusi un teica, ka visi jau taisās braukt mājās. Es piecēlos sēdus. Teicu, ka man jāiet un vācu kopā savas pa telti izmētātās mantas. Kad jau biju izlīdusi no telts un locīju savu guļammaisu, viņš jautāja, vai mani kādreiz vēl satikšot. Atbildēju, ka jā, droši vien un biju gatava iet prom. Vienīgā doma manā prātā bija ātrāk tikt līdz manai kompānijai, jo visi jau sen mani gaida.
- Bet es taču nemaz nezinu tavu vārdu!, - viņš padeva man jaku, bet tad, kad jau biju to saņēmusi rokā, nelaida vaļā. Viņš izskatījās tik jauks, tāds saburzīts, ar izpūrušiem matiem, ka es nevarēju nesmaidīt. Izņēmu no somas pildspalvu un uzrakstīju viņam uz rokas savu telefona numuru un vārdu. Brīdi stāvējām apskāvušies, viņš vēlēja man veiksmīgu ceļu un solīja drīz piezvanīt.
"Drīz" izrādījās tiešām drīz - jau tajā pašā vakarā viņš piezvanīja, uzaicināja mani "draugos" un tā vēl līdz šim man regulāri raksta vēstules. Kopš viņam ir savs auto, mēs bieži viens pie otra ciemojamies. Izrādās, ka viņš dzīvo pilsētā, kas tieši blakus manējai.
Nekas vairāk par mīļu apskāvienu satiekoties un atvadoties mums nav bijis. Es nezinu kāpēc, jo šķiet, ka starp mums vienmēr šķiļas tāda elektrība! Viņš vienmēr meklē ieganstu man pieskarties, saņemt aiz rokas vai atglaust no sejas matus un es ar prieku viņam to ļauju. Viņš man ir īsts sapņu vīrietis - mēs viens otram tik ļoti piestāvētu, abi tādi krāsaini, tetovēti... katru tikšanās reizi es gaidu ar nepacietību un ticu, ka man vēl būs, ko par viņu pastāstīt!
Par tiem, kas ap mani - Denijs
Ja Elīza vēl ir puslīdz normāla un vienīgā viņas acīmredzamā dīvainība ir gandrīz pārspīlēti alternatīvais ģērbšanās stils, tad Denijs ir pavisam "ar putniem". Viņš ir mans vīriešu kārtas labākais draugs. Viņa vārds ir Deniss, bet kopš viņa jaunākais brālis sāka runāt un nespēdams šo vārdu pareizi izrunāt viņu nosauca par Deniju, visi viņu sauc tikai tā. Pazīstu es viņu jau kopš agras bērnības. Gājām vienā bērnudārzā, skolā sēdējām vienā solā un joprojām viens bez otra nevaram. Ar viņu viss ir pavisam savādāk kā ar Elīzu. Ar Deniju mēs esam pavisam atšķirīgi, bet dzīves mums iegrozījušās pārsteidzoši līdzīgas. Viņa vecāki ir šķīrušies un katrs dzīvo savu dzīvi. Arī viņa mamma dzīvo ārzemēs, tikai atšķirībā no manas mammas, par saviem bērniem Latvijā neko daudz neuztraucas. Labi vismaz, ka jaunāko no tiem viņa ir paņēmusi sev līdzi, bet Denijs ir tāds, ka šķiet par viņu vajadzētu rūpēties vairāk kā par viņa mazo brāli. Vēl nesen viņš, tāpat kā tagad es, dzīvoja kopā ar savu vecāko brāli, bet arī tas drīz nolēma pamest dzimtās āres un doties peļņā uz svešām zemēm. Tagad Denijs dzīvo viens un es cenšos viņu apciemot cik vien bieži iespējams. Viņš man ir īpašs. Tik īpašs, ka gandrīz gribās teikt, ka slims. Daudz laika viņš pavada lasot grāmatas un ir ļoti gudrs - daudz gudrāks par mani, bet nekad to neuzsver. Viņam ir savas labās un sliktās dienas. Kad viņam ir labi, tad arī visus citus sev apkārt viņš dara laimīgus un iepriecināt cilvēkus viņam izdodās kā nevienam citam. Dažkārt viņš ir apbrīnojami bērnišķīgs. Viņš mēdz lēkāt pa peļķēm un zīmēt ar krītiņiem uz asfalta, locīt papīra putniņus un pūst ziepju burbuļus pa istabas logu, lai garāmgājējiem ir prieks. Es nesaprotu kā viņam to izdodas savienot ar to viedo nosvērtību, kāda viņu pārņem, kad viņš ko nopietnu stāsta. Turpretī tad, kad viņam ir slikti visi bēg pa gabalu. Nezinu kāpēc, bet es ne. Ir tādas dienas, kad viņš par no dzīvokļa iziet nespēj - tad viņš zvana man un raudot klausulē sevi lamā un lūdz, lai aizeju pie viņa un izvedu viņu ārā. Dažreiz viņam no cilvēkiem ir bail. Dažreiz no tukšām ielām vai pilnīga klusuma. Citreiz veikalā, stāvot rindā, viņš pēkšņi visu noliek malā un iet prom, jo viņam skābekli vajagot. Ik pa laikam viņam uznāk lielā depresija, kad viņš pat no gultas celties negrib - viss ir slikti, cilvēki ļauni, tēja atdzisusi, ārā atkal lietus līst un vispār dzīvot vairs negribas. Es viņam palīdzu kā vien protu un man arī izdodas. Par to viņš manā dzīvē ienes tik daudz krāsu un jaunu iespaidu, ka bez viņa šķiet pat varavīksne būtu pelēka.
Visu šo gadu laikā es tā arī neesmu sapratusi, kas viņam tur galvā notiek. Tāpat kā neesmu spējusi noteikt viņa seksuālo orientāciju, jo viņš nedraudzējas ne ar puišiem, ne meitenēm. Viņš saka, ka pagaidām viņam pietiekot ar dažiem labiem paziņām un mani. Varbūt viņš vienkārši vēl nav gatavs veidot attiecības, vai arī nespēj atrast nevienu, kas spētu viņu pieņemt ar visām viņa dīvainībām. Bet man tieši dēļ tām viņš šķiet tik interesants. Viņš ir mākslinieks. Viņš neaprakstāmi skaisti prot zīmēt. Viņš nebaidās rīkoties tā kā nav pieņemts un uzvilkt to, kas nav modē. Ārēji viņš ir tikpat spilgts kā iekšēji, tāpēc man ļoti patīk ar viņu iziet sabiedrībā.
Visu šo gadu laikā es tā arī neesmu sapratusi, kas viņam tur galvā notiek. Tāpat kā neesmu spējusi noteikt viņa seksuālo orientāciju, jo viņš nedraudzējas ne ar puišiem, ne meitenēm. Viņš saka, ka pagaidām viņam pietiekot ar dažiem labiem paziņām un mani. Varbūt viņš vienkārši vēl nav gatavs veidot attiecības, vai arī nespēj atrast nevienu, kas spētu viņu pieņemt ar visām viņa dīvainībām. Bet man tieši dēļ tām viņš šķiet tik interesants. Viņš ir mākslinieks. Viņš neaprakstāmi skaisti prot zīmēt. Viņš nebaidās rīkoties tā kā nav pieņemts un uzvilkt to, kas nav modē. Ārēji viņš ir tikpat spilgts kā iekšēji, tāpēc man ļoti patīk ar viņu iziet sabiedrībā.
Par tiem, kas ap mani - Elīza
Man ir labākā draudzene, kuru es satieku ļoti reti. Jau pāris gadus kā dzīvojam tālu viena no otras un saskrieties nesanāk bieži, jo kamēr es savas dienas vadu vienā mierā, viņa ir nepārtrauktā kustībā - mācās, strādā, sporto un auklē radu bērnus. Uz viņu skatoties es skaidri zinu kā dzīvot negribu. Kas mums vispār kopīgs? Gandrīz viss. Mēs esam kā divas ūdens lāses, tikai augušas pilnīgi atšķirīgos apstākļos un dzīvojam pavisam dažādas dzīves (esam laba viela Endija psiholoģijas pētījumiem). Citādi mums viss ir viens - intereses, hobiji, muzikālā gaume un ģērbšanās stils. Domas mums gandrīz visā sakrīt, bet par to, ko nesakrīt pat nemaz nerunājam. Saprotamies no pusvārda. Elīza ir vislabākā draudzene, kāda man jebkad ir bijusi. Daudz gan man viņu nav bijis, nez kāpēc, ar puišiem vienmēr esmu sapratusies labāk. Laikam tēva trūkums pie tā vainīgs, vai arī brālis mani ir samaitājis mācot kauties, kāpt kokos un ar bisi šaut. Toties par savi pastāvēt es protu.
Par tiem, kas ap mani - ģimene
Pie vārda Marta es tiku pavisam banālā veidā – es piedzimu divpadsmitajā martā.
Mans tēvs nomira, kad es vēl biju pavisam maza. Mans brālis viņu vēl atceras, bet es gandrīz nemaz. Tomēr reti ir tie brīži, kad man tēva pietrūkst. Man bieži brālis ir viņa vietā. Kaut brālis ir tikai trīs gadus par mani vecāks un nemaz daudz gudrāks, viņš vienmēr par mani rūpējas un cenšas pasargāt no visa sliktā, kas man varētu draudēt.
Manu brāli sauc Endijs un viņš ir tieši tikpat dīvains kā es. Tie ir mammas gēni, viņa arī mums ir neparasta. Toties no tēta mēs abi esam matojuši biezos, tumšos matus. Mammai tie ir latviski gaiši (krāsoti gan pavisam blondi), bet tētim bija gandrīz melni. Viņa vectēvs esot bijis korejietis, es nezinu, redzējusi neesmu, tik senas dzimtas fotogrāfijas mums nav saglabājušās, bet ticu uz vārda.
Brālis man ir ļoti smuks, ar taisniem, gariem matiem līdz muguras vidum, tumšām acīm, kas vienmēr izskatās kā ar melnu zīmuli apvilktas un slaidu, spēcīgu augumu. Meitenes līp viņam apkārt tā, ka ne atkauties nevar un viņš to labprāt izmanto. Ļauns jau viņš nav, tikai bieži šķiet neaizdomājās, ka meitenes ātri iemīlās un jau saceras uz nezin ko, kamēr viņš pats neko vairāk par īslaicīgu izklaidi negrib. Bet varbūt viņam vienkārši ir vienalga. Viņš studē psiholoģiju un ar cilvēkiem apieties prot. No jebkuras situācijas viņš vienmēr māk izgrozīties tā, lai neviens nepaliek aizvainots, bet ja tomēr paliek, tad ne jau uz viņu.
Tā nu ir sanācis, ka pašlaik ar brāli dzīvojam divatā. Mūsu mamma jau gandrīz gadu strādā Anglijā. Mamma ir skaista un gudra, viņai ir divas augstākās izglītības un tās abas viņai dzīvē lieti noder. Šķiet, ka es viņas pēdās neiešu – mana izglītība, vismaz pagaidām, ir aprāvusies ar nepabeigtu augstāko, bet es nemaz nesūdzos. Man beidzot ir laiks apstāties un padomāt vai es maz gribu turpināt to, ko esmu iesākusi.
Neviens negrib ticēt, ka mammai ir divi, jau pavisam pieauguši bērni. Mamma uz Angliju aizbrauca ne tikai bezdarba dēļ. Vēl esot Latvijā viņa iepazinās ar bezgala jauku kungu, kurš jau labu laiku iepriekš bija apmeties uz dzīvi tur. Viņš bija zaudējis darbu Anglijā, tāpēc nolēmis pāris mēnešus padzīvot pie radiem Latvijā. Šie radi izrādījās esot mammas draudzenes radi. Jau pēc dažām dienām viņš iepazinās ar mammu viņas draudzenes dzimšanas dienas svinībās un tagad jau abi kopā ir tālēs zilajās. Viņu gados viss notiek ātri un vienkārši, ne tā kā mums.
Nē, mamma nemaz nav par mums aizmirsusi - zvana vai katru otro dienu un sūta naudu iztikšanai, kaut abi ar brāli jau esam pilngadīgi un paši varam par savi parūpēties. It kā, jo tagad tādi laiki, kad neko nevar īsti zināt. Kamēr vēl mamma bija Latvijā, brālim bija pašam savs dzīvoklis. Tāds pavisam neliels, ko mantojumā mums atstāja vecmāmiņa, bet tā kā brālis vēl studē un ar darbu, nez kāpēc, viņam to reti izdodas savienot, tad mammai prom braucot mēs nolēmām brāļa dzīvokli izīrēt un atkal dzīvot kopā. Arī man drošāk, kad brālis blakus – vienai, te, trīsistabu dzīvoklī pavisam drūmi būtu, bet tagad bieži gandrīz par jautru te iet, tā vien brīžiem mieru un klusumu gribas. Mēs protam sadzīvot, viens otru pārāk netraucējam. Dažreiz gan nesaprotamies un tad tik iet vaļā – kliegšana, raudāšana un trauku plēšana, bet tas viss piederas pie lietas un galvenais, ka strīdi beidzas tikpat ātri kā sākušies un šķiet, ka nekas tāds nav bijis.
Es tik daudz rakstu par brāli, jo pašlaik viņš man ir vistuvākais. Draugu man nav daudz, toties visi ir īsti – tādi, par kuriem var celties, krist un nekad nenožēlot. Man nepatīk, neinteresē, parasti cilvēki, tāpēc laika gaitā esmu sev apkārt savākusi visādus dīvaiņus.
Mans tēvs nomira, kad es vēl biju pavisam maza. Mans brālis viņu vēl atceras, bet es gandrīz nemaz. Tomēr reti ir tie brīži, kad man tēva pietrūkst. Man bieži brālis ir viņa vietā. Kaut brālis ir tikai trīs gadus par mani vecāks un nemaz daudz gudrāks, viņš vienmēr par mani rūpējas un cenšas pasargāt no visa sliktā, kas man varētu draudēt.
Manu brāli sauc Endijs un viņš ir tieši tikpat dīvains kā es. Tie ir mammas gēni, viņa arī mums ir neparasta. Toties no tēta mēs abi esam matojuši biezos, tumšos matus. Mammai tie ir latviski gaiši (krāsoti gan pavisam blondi), bet tētim bija gandrīz melni. Viņa vectēvs esot bijis korejietis, es nezinu, redzējusi neesmu, tik senas dzimtas fotogrāfijas mums nav saglabājušās, bet ticu uz vārda.
Brālis man ir ļoti smuks, ar taisniem, gariem matiem līdz muguras vidum, tumšām acīm, kas vienmēr izskatās kā ar melnu zīmuli apvilktas un slaidu, spēcīgu augumu. Meitenes līp viņam apkārt tā, ka ne atkauties nevar un viņš to labprāt izmanto. Ļauns jau viņš nav, tikai bieži šķiet neaizdomājās, ka meitenes ātri iemīlās un jau saceras uz nezin ko, kamēr viņš pats neko vairāk par īslaicīgu izklaidi negrib. Bet varbūt viņam vienkārši ir vienalga. Viņš studē psiholoģiju un ar cilvēkiem apieties prot. No jebkuras situācijas viņš vienmēr māk izgrozīties tā, lai neviens nepaliek aizvainots, bet ja tomēr paliek, tad ne jau uz viņu.
Tā nu ir sanācis, ka pašlaik ar brāli dzīvojam divatā. Mūsu mamma jau gandrīz gadu strādā Anglijā. Mamma ir skaista un gudra, viņai ir divas augstākās izglītības un tās abas viņai dzīvē lieti noder. Šķiet, ka es viņas pēdās neiešu – mana izglītība, vismaz pagaidām, ir aprāvusies ar nepabeigtu augstāko, bet es nemaz nesūdzos. Man beidzot ir laiks apstāties un padomāt vai es maz gribu turpināt to, ko esmu iesākusi.
Neviens negrib ticēt, ka mammai ir divi, jau pavisam pieauguši bērni. Mamma uz Angliju aizbrauca ne tikai bezdarba dēļ. Vēl esot Latvijā viņa iepazinās ar bezgala jauku kungu, kurš jau labu laiku iepriekš bija apmeties uz dzīvi tur. Viņš bija zaudējis darbu Anglijā, tāpēc nolēmis pāris mēnešus padzīvot pie radiem Latvijā. Šie radi izrādījās esot mammas draudzenes radi. Jau pēc dažām dienām viņš iepazinās ar mammu viņas draudzenes dzimšanas dienas svinībās un tagad jau abi kopā ir tālēs zilajās. Viņu gados viss notiek ātri un vienkārši, ne tā kā mums.
Nē, mamma nemaz nav par mums aizmirsusi - zvana vai katru otro dienu un sūta naudu iztikšanai, kaut abi ar brāli jau esam pilngadīgi un paši varam par savi parūpēties. It kā, jo tagad tādi laiki, kad neko nevar īsti zināt. Kamēr vēl mamma bija Latvijā, brālim bija pašam savs dzīvoklis. Tāds pavisam neliels, ko mantojumā mums atstāja vecmāmiņa, bet tā kā brālis vēl studē un ar darbu, nez kāpēc, viņam to reti izdodas savienot, tad mammai prom braucot mēs nolēmām brāļa dzīvokli izīrēt un atkal dzīvot kopā. Arī man drošāk, kad brālis blakus – vienai, te, trīsistabu dzīvoklī pavisam drūmi būtu, bet tagad bieži gandrīz par jautru te iet, tā vien brīžiem mieru un klusumu gribas. Mēs protam sadzīvot, viens otru pārāk netraucējam. Dažreiz gan nesaprotamies un tad tik iet vaļā – kliegšana, raudāšana un trauku plēšana, bet tas viss piederas pie lietas un galvenais, ka strīdi beidzas tikpat ātri kā sākušies un šķiet, ka nekas tāds nav bijis.
Es tik daudz rakstu par brāli, jo pašlaik viņš man ir vistuvākais. Draugu man nav daudz, toties visi ir īsti – tādi, par kuriem var celties, krist un nekad nenožēlot. Man nepatīk, neinteresē, parasti cilvēki, tāpēc laika gaitā esmu sev apkārt savākusi visādus dīvaiņus.
Labdien! Mans vārds ir Marta un es jums stāstīšu par savu dzīvi.
Kāda es esmu? Diez vai normāla.
Kas ir normāls? Normāls ir tāds, kas atbilst kam vispārpieņemtam, regulāram, izdevīgam. Es tāda neesmu.
Pēdējā laikā arvien biežāk gribās runāt. Ne jau tāpēc, ka man nebūtu, ar ko, vai, par ko.
Man gribas stāstīt tā, lai neviens nepārtrauc. Lai aiz katra teikuma nemāj ar galvu sakot, ka mani saprot, ka jūtas tāpat. Es gribu stāstīt neklausoties. Negribu, lai mani klausās tikai tāpēc, ka zin - tad, kad izrunāšos es arī klausītājs pie vārda tiks.
Man vajag vietu, kur varu runāt brīvi, par visu un visiem. Šī būs tā vieta.Paldies par uzmanību! Es sākšu pavisam drīz.
Kas ir normāls? Normāls ir tāds, kas atbilst kam vispārpieņemtam, regulāram, izdevīgam. Es tāda neesmu.
Pēdējā laikā arvien biežāk gribās runāt. Ne jau tāpēc, ka man nebūtu, ar ko, vai, par ko.
Man gribas stāstīt tā, lai neviens nepārtrauc. Lai aiz katra teikuma nemāj ar galvu sakot, ka mani saprot, ka jūtas tāpat. Es gribu stāstīt neklausoties. Negribu, lai mani klausās tikai tāpēc, ka zin - tad, kad izrunāšos es arī klausītājs pie vārda tiks.
Man vajag vietu, kur varu runāt brīvi, par visu un visiem. Šī būs tā vieta.Paldies par uzmanību! Es sākšu pavisam drīz.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
