Es toreiz nepabeidzu stāstu par Kristeru.
Nākošajā piektdienā biju aizgājusi uz viņa koncertu un tikai brīnumainā kārtā neizdarīju to, ko nākamajā rītā būtu nožēlojusi.
Vispār, jo tuvāk tā piektdiena nāca, jo mazāk es gribēju iet. Pēdējā brīdī uz to mani aizvilka darba biedrene, Taņa. Izrādās, ka ārpus darba ar viņu ir vēl interesantāk - gaidot koncerta sākumu ierāvām pa glāzītei un pirmajai grupai kāpjot uz skatuves jau bijām jautrā prātā. Kristers ieradās ar nokavēšanos un uzreiz nozuda aiz skatuves. Zinot, kā viņš atkal no saviem skatuves augstumiem uz mani skatīsies, es pat nepiegāju paklausīties, kā viņi spēlē, par ko viņš, acīmredzot bija izbrīnīts. Pienāca man klāt, sasveicinājās un jautāja, cik sen jau tur esmu. Teicu, ka ierados krietni pirms viņa un viņš tā neticīgi novilka, ka no skatuves mani neesot redzējis. Jā, pašapziņas viņam nekad nav trūcis - darīt man nav ko, kā tikai uz viņu skatīties!
Iedzērām vēl pa glāzītei un pievienojāmies viņa grupas biedriem. Kristers apsēdās uzkrītoši cieši man blakus un tikpat uzkrītoši meklēja iemeslu, lai ik pa brīdim, man pieskartos. Ļāvos tam un smaidīju viņam pretī, bet drīz vien man radās tāda nepatīkama sajūta, it kā viņš atkal, saviem draugiem, ar mani izrādītos. Man laikam vajadzētu justies glaimotai, tomēr cik stulbi - lielīties ar to, kas tev nemaz nepieder!
Pēc vēl pāris glāzēm šī sajūta pazuda un jau bija vienalga, ko domā vai dara viņš. Aizbildinoties ar tualetes apmeklējumu veikli izslīdēju no viņa kompānijas un aizgāju dejot ar Taņu. Pēc nepilnas stundas Kristers mani noķēra pie bāra.
- Kur tu pazudi?- viņš jautāja.
- Vai tad bijām sarunājuši, ka visu vakaru turēsimies kopā? - es atsmēju.
- Ejam uzsmēķēt! - viņš ierosināja, savilcis tik nopietnu seju, ir kā tūlīt taisītos ar mani apspriest nākamās desmitgades plānu bioenerģētikas attīstības veicināšanai.
Izgājām ārā un klusējot smēķējām. Man bija interesanti, ko viņš teiks, tāpēc pirmā sarunu neuzsāku (sasodīts, kas man tas par stulbu paradumu?).
Pēkšņi viņš strauji izpūta dūmus un tādā kā žēlā riebumā savilcis seju teica:
- Kaut kā stulbi toreiz sanāca...
Ooo, šo intonāciju viņa balsī es pazīstu. Tā liecina par to, ka nupat sāksies batonu spraušana ausīs, lai dabūtu to, ko tobrīd ir sagribējies.
- Ak tā? Kas tieši? - es izlikos nesaprotam, cenšoties neielaisties sarunā.
- Nu, tu un es... - viņš iesāka un kāda laime, tieši tajā brīdī ārā iznāca divi puiši no viņa kompānijas un pārtrauca sarunu, ko es noteikti nebūtu gribējusi turpināt. Nodzēsu cigareti un ar zināmu pārākuma sajūtu uzsmaidīdama Kristeram iegāju iekšā. Paldies Dievam, grādi manā galvā bija tikai pacēluši tonusu (likuši justies kā pasaulē iekārojamākajai sievietei, kam jūra līdz ceļiem), nevis ienesuši nākamajā stadijā, kas liek man kļūt sentimentālai un domāt par to kā būtu, ja būtu. Pretējā gadījumā es ne mirkli nešaubos, ka būtu noticējusi viņa nožēlai, par mūsu izjukušajām attiecībām, saruna būtu beigusies ar skūpstu un nākošajā rītā es būtu pamodusies pie viņa mājās ar to pašu tukšuma sajūtu, kāda pēc viņa palika iepriekš. Skaists viņš ir un atceroties viņa lūpas uz mana kakla, man tirpas skrien pār kauliem, bet ko man vairs dzert no jau izdzertas krūzes?
Drīz vien arī aizgāju mājās, Kristeru tā arī vairs nesatikusi un labi, ka tā.
Tomēr, no šīs ne pārāk man patīkamās tikšanās ir arī savs labums. Bildes no pasākuma ieliku savā draugiem.lv albumā, kur tās, protams, apskatīja Kristiāns. Nekā "tāda" jau bildēs nebija, tik vien, kā daži mīļi apskāvieni ar Kristeru, sēžot viņa kompānijā, tomēr kopējā noskaņa radīja ilūziju par to, ka man ir gājis jautri bez gala un ar to pilnīgi pietika, lai Kristiāns atkal pamostos.
Vispirms viņš man atrakstīja tāpat vien. Pārmijām pāris vārdus, man īsti nebija, ko teikt. Viņš kādu brīdi centās uzturēt sarunu uzdodot man muļķīgus jautājumus, bet garu atbilžu vietā sagaidījis tikai aprautas frāzes, likās mierā. Nākamajā dienā viņš atrada iemeslu man atrakstīt, atceroties iepriekšējās dienas sarunu par idejām, ko tetovēt, atsūtīja man linkus uz dažiem saitiem un tā starp citu ieminējās, ka no sestdienas rīta līdz svētdienas vakaram viņa mājinieki būs izbraukuši.
Kas tiem mūsdienu vīriešiem kaiš? Ja gribi uzaicināt ciemos, lai divvientulībā pavadītu laiku romantiskā gaisotnē, tad tā arī saki, nevis stāsti, ka būšot mājās viens, it kā gaidīdams, ka es sajūsmā lekšu gaisā un piedāvāšos pie tevis palikt pa nakti! Atvaino, lai kā arī tu man patīc, kaut kāds pašlepnums man tomēr vēl ir!
Atkal notēloju muļķi - atbildēju, ka es gan nekur braukt neesmu plānojusi un sēdēšu mājās.
Viss. Vairs neko no sevis viņš nebija spējīgs izspiest. Uzrakstīja vēl pāris pieklājības frāzes, novēlēja jauku vakaru un nozuda offline.
Jā... vēl nesen biju pārliecināta, ka pasaulē cietākais rieksts, ko nekad nespēšu atkost ir Denijs, bet laikam ritot saprotu, ka man apkārt ir arī par viņu sarežģītākas personības.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru