Tagad gan man ir dusmas. Gribu pastāstīt par savu pēdējo randiņu ar Kristiānu.
Jau kādu laiku iepriekš bijām sarunājuši, ka brauksim uz jūru, kad būs siltāks laiks. Veselas divas nedēļas sekoju līdzi laika ziņām nespēdama sagaidīt, kad beidzot tas būs. Iedomājos, ka šāds brauciens mūs varētu vairāk satuvināt, iztēlojos, kā mēs laiski izlaidušies guļam siltajās pludmales smiltīs un roku rokā sadevušies, basām kājām ejam gar jūru vējam pūšot matos... Sanāca viss pavisam citādi.
Sarunājām izbraukt laicīgi, bet viņaprāt laicīgi ir jau desmitos no rīta. Labi, nekas, es nodomāju, rīti ir smagi, bet tas ir tā vērts. Cēlos pusseptiņos lai paspētu noskūt kājas, izmazgāt matus, uzmērīt visu sava skapja saturu visās iespējamās kombinācijās. Aizskrēju uz veikalu un tēlojot lielisko mājsaimnieci (tieši tādas taču vīrieši apprec visbiežāk, vai ne?) sasmērēju mums abiem sviestmaizes, ne jau šādas tādas, bet tiešām lieliskas, kuras tā arī palika no somas neizvilktas, jo viņš pa ceļam kādā benzīntankā bija nopircis savējās - lieki teikt, ka ne uz pusi tik labas kā tās, kuras taisīju es. Nekas, štrunts ar visām maizēm, mēs taču braucam uz jūru! Precīzi desmitos viņš piebrauca pie manas mājas, izkāpa no mašīnas, panāca man pretī, atvēra man mašīnas durvis - tik pieklājīgs un uzmanīgs, ka pilnīgi prieks! Līdz jūrai jābrauc nepilna stunda. Gandrīz visu ceļu nobraucām klusējot. Nezinu kāpēc klusēja viņš, bet man vienkārši nāca miegs un nebija ko teikt. Sākām runāt, kad gandrīz jau bijām piebraukuši pie jūras. Apstājāmies pie veikala, nopirkām saldējumu, pasmējāmies par vietējiem iedzīvotājiem un braucām tālāk. Viņš sāka stāstīt par savu darbu, runājām par mūziku un pat sākām plānot, kur vēl kādreiz mēs varētu aizbraukt.
Pie jūras nemaz nebija tik silti kā biju cerējusi. Peldkostīmā viņam atrādīties nepaspēju, nolēmu, ka mana saaukstēšanās nebūs viņa īslaicīgās, mana ķermeņa apbīnas vērta. Apsēdāmies aizvējā pie kāpām un apēdām negaršīgās sviestmaizes, ar nenosakāmas izcelsmes gaļas izstrādājumu starp tām. Kādu brīdi viss bija pavisam labi. Bija par ko parunāt, bija interesanti klausīties tajā, ko viņš stāstīja un arī smiltīs mēs kādu brīdi gulējām laiski izlaidušies, taisni kā pirms tam biju iztēlojusies. Un tad tikai sākās! Vienā brīdī viņš mani apskāva un teica, ka es viņam esot viens no labākajiem draugiem, kāds viņam jebkad esot bijis... Pag, pag, atvaino - kas tāds? Draugs??? Labi, ka es tobrīd sēdēju, citādi no pārsteiguma noteiktu būtu gar zemi. Vīrieti, mīļais - ja tev šķiet, ka meitene, kura ar tevi divatā braucot uz jūru ir uzvilkusi smalkas kurpītes, vējā plandošus svārciņus un krekliņu ar tādu dekoltē ir tavs draugs, tad ar tevi, pavisam noteikti, kaut kas nav kārtībā!
Labi, ja neko, tad neko, tomēr garastāvoklis sabojāts, manas naivās ilūzijas beigtas un pagalam, bet kaut kā diena līdz galam jāiztur. Biju tik sašutusi, ka vairs pat neatceros, ko viņam uz to atbildēju, bet viņš vēsā mierā turpināja man stāstīt par saviem draugiem. Sēdēju, klusēju. Domāju - nu, nekas, pārdzīvošu, nav jau nekas tāds. Viņš tomēr ir jauks cilvēks un labāk, ja esmu viņam draugs, nekā neesmu vispār nekas. Jau samierinājos, pat izspiedu smaidu, kad viņš atkal mani pārsteidza. Viņš, lūk, pēdējā laikā caurām naktīm sarakstoties ar kādu pagaidām nepazīstamu meiteni, kura esot tik ļoti interesanta, ka noteikti būšot jāsatiek arī ārpus virtuālās realitātes! WTF??? Kāpēc tu man to stāsti? Vai ar to vēl nepietika, ka es tev esmu draugs?
Ar to man pilnīgi pietika. Nebija vairs ne mazākās vēlmes uzklausīt viņa virtuālos piedzīvojumus, tāpēc piecēlos kājās un pārtraukdama viņu pusvārdā paziņoju, ka gribu braukt mājās. Paldies Dievam vismaz vienreiz dienā arī man bija izdevies viņu pārsteigt! Viņš izskatījās apjucis, laikam tā arī palika nesapratis, ko ne tā pateica. Bet es biju tik nikna, ka šķiet ar skatienu vien būtu varējusi viņu nošaut. Vai tiešām viņš mani aizveda uz jūru tikai tāpēc, lai pastāstītu par saviem plāniem attiecībā uz kādu citu?
Braucot mājās gandrīz visu ceļu klusēju es, ja neskaita frāzes "jā", "nē", "neiedziļinies" un "viss kārtībā", kamēr viņš visu ceļu centās saprast, ko ir izdarījis nepareizi, mīļi smaidīja, piedāvāja man apstāties un nopirkt saldējumu, jautāja vai viss ir labi, par ko es dusmojos un visādos veidos neveikli centās man pieskarties, lai pievērstu manu uzmanību sev.
Piebraucot pie mājas es gribēju vienkārši izkāpt no mašīnas uz aiziet. Kā par nelaimi man no aizmugurējā sēdekļa bija jāpaņem soma un kamēr to darīju viņš paspēja pienākt un mani apskaut. Negribīgi viņu apskāvu, pateicu paldies par braucienu un aizgāju neatskatoties (citreiz, kamēr aizeju līdz mājai, atskatos vismaz divreiz, kamēr viņš stāv pie mašīnas un gaida, kad pazudīšu aiz durvīm). Pēc pāris stundām viņš zvanīja, bet es neatbildēju. Ko man viņam teikt? Vai tad ir vērts ko skaidrot, ja pats vēl nesaprot?
Es vēl padomāšu par to, vai tiešām man ir vajadzīgs tāds draugs, par kuru lolot veltas cerības.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru