Biju cieši apņēmusies šeit rakstīt visu, kas uz sirds, visu, kas vien nāk prātā, bet manā prātā nekā vairs nav. Man tikpat kā nekas vairs neinteresē. Es vairs nerakstu, nezīmēju, nefotografēju, nedomāju un vispār - nedzīvoju. Esmu iecentrējusies uz ārējo izskatu, stilu, modi, mantām un lupatām.
Iespējams, ka vainīgs darbs, tas izsmeļ mani tukšu. Jā, man jau kādu laiku ir darbs, jo kaut kā taču iztikt vajag, bet par darbu citreiz. Pašlaik par to domāt gribas vismazāk, jo tieši tas tas aizņem lielāko daļu mana laika. Tik daudz laika, ka pat mājās es no darba vaļā netieku. Vairs nav kur no tā paslēpties, bet mans prāts nav bezizmēra, gluži pretēji, tam ir pavisam noteikts izmērs, kurā ietilpst tikai konkrēts daudzums domu un varbūt, ka pašlaik nekam jaunam tur vienkārši nav vietas.
Pie darba savukārt ir vainīgs Kristiāns, jo tieši lai nedomātu par viņu, esmu apkrāvusies ar darbu mazliet vairāk nekā patiesībā spēju pavilkt. Es viņu nesaprotu un šķiet, ka nekad saprast nespēšu. Viņš turpina mani aplidot, aicina uz randiņiem (vismaz es mūsu tikšanās reizes definēju tieši tā), mēdz dāvināt ziedus, pavisam bez iemesla un rakstīt mīļas īsziņas vai piemēram zvanīt divos naktī tikai tāpēc, lai novēlētu man saldus sapnīšus, bet tiklīdz es cenšos viņam tuvoties, viņš izvairās un bēg. Reiz mēs gandrīz skūpstījāmies - gandrīz. Atvadoties, kā parasti, viņš mani apskāva un ilgi nelaida vaļā, cieši skatījās acīs un likās, ka tūlīt, tūlīt jau... Sasodīts! Starp mūsu lūpām bija atlikuši kādi trīs centimetri, kad viņš pēkšņi mani palaida vaļā un ar muļķīgu smaidu sejā atvadījās sakot "nepazūdi"!
Nepazūdi? Kur tad es varu pazust? Tepat vien būšu un pacietīgi gaidīšu nākamo "gandrīz"! Vismaz liekas, ka tā domā viņš, bet es, godīgi sakot, vairs nezinu cik ilgi man pietiks pacietības gaidīt. Kas tā par tādu stulbu spēli, ko viņš ar mani spēlē?
Ļaunākais ir tas, ka pašlaik esmu pavisam viena. Elīza ir aizbraukusi uz Itāliju un es joprojām neesmu sapratusi, ko īsti viņa tur dara. Ar Endiju par Kristiānu runāt es negribu, jo viņš tin meitenes ap pirkstu tieši tāpat. Bet varbūt tieši tāpēc arī būtu vērts ar viņu parunāt? Denijam es vispār par savām simpātijām neko nestāstu, jo arī viņš man neko tādu nav stāstījis un ir sajūta, ka šī ir viena no tām tēmām, kuru labāk paturēt pie sevis.
Es darbā iepazinos ar kādu meiteni. Viņa ir tieši tāda, kāda es biju pirms gadiem pieciem - tik naiva, nesamaitāta un bezgala jauka. Strādājot viņa man visur seko pa pēdām un kad es runāju, klausās manī kā īstā brīnumā. Viņu sauc Taņa, viņai ir tikko kā deviņpadsmit gadu un šķiet, ka es varētu ar viņu sadraudzēties. Viņa saka, ka smeļoties iedvesmu no manis. Nezinu kā, jo pašai šķiet, ka tik garlaicīga kā pašlaik, es neesmu bijusi nekad.
No kā lai iedvesmu smeļos es?
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru