Divdesmit sestais aprīlis

Vakar bija brīnišķīga diena. Pamodos vēl agrāk nekā parasti, ap astoņiem. Endijs jau bija aizgājis, bet man ļoti gribējās sabiedrību, tāpēc brokastu vietā izsmēķēju divas cigaretes un gāju modināt Deniju. Rīts bija auksts, bet saulains un tāda pastaiga bija tieši laikā. Pa ceļam nopirku maizītes ar sieru un lielu paku kafijas - Denijam tās mājās vienmēr trūkst, jo viņš, tāpat kā es, to var dzert kaut piecreiz dienā.
Ilgi klauvēju pie durvīm. Durvju zvans jau sen kā ir sabojājies un šķiet, ka nevienam pat pratā nav ienācis to salabot. Denijs atvēra durvis satinies segā un pavisam samiegojies (protams, pulkstenis bija tikai nedaudz pāri deviņiem, bet viņš bieži guļ līdz diviem), tomēr ieraugot mani uzreiz atplauka smaidā, jo skaidrs taču, ja nāku es, tad brokastis jātaisa nebūs.
Kamēr viņš mazgājās es uzvārīju kafiju un izcepu olas. Man vajadzētu uz palodzes audzēt lociņus kā viņš to dara - aug tie ātri, daudz rūpju tie neprasa un vienmēr ir pa rokai, kad gribās ēdienam pievienot ko svaigu un zaļu.
Kamēr ēdām brokastis, nospriedām, ka ja reiz tik agri esam piecēlušies, tad šī diena jāizmanto lietderīgi, tāpēc devāmies apgaitā pa tuvējiem humpalu veikaliem. Pēdējā laikā tie te aug kā sēnes pēc lietus un labi, ka tā, jo citur atrast drēbes ir grūti, jo veikalos tās visas vienādas, turklāt nesamērīgi dārgas. Pēdējos piecus latus samainīju pret veselu maisu ar foršām lupatām un Denijs atrada bikses, kādas jau sen bija gribējis. Kamēr izstaigājām veikalus pulkstenis jau bija pāri divpadsmitiem. Pasēdējām pie viņa mājas uz soliņa, papīpējām un braucām pie manis. Manā istabā ir tāds kā neliels remonts, tiek pārkrāsota un aplīmēta viena no sienām un par cik brālis ir aizņemts, tad laiku pa laikam Denija palīdzība lieti noder. Nekāda sienas līmēšana gan nesanāca, jo tā arī līdz vēlai pēcpusdienai nosēdējām pie TV ēdot riekstiņus un apsmejot jaunākos, šovus, seriālus un pat ziņas. Denijs aizbrauca mājās un neilgi pēc tam man atsūtīja ziņu Elīza: "Ko saki, par meiteņu sarunām, pie vīna glāzes pirmdienas vakarā?" Iebildumu nav - nedaudz piekārtoju dzīvokli, sagaidīju mājās Endiju un piedraudēju viņam, ka manā istabā šodien vīriešiem ieeja aizliegta.Arī viņam iebildumu nebija, jo pašam bija plāns nedēļu sākt ar iedzeršanu ārpus mājām.
Ar Elīzu vienmēr ir jautri. Sen nebijām redzējušās - viņa atveda litru salda vīna un runāt jau mums vienmēr ir par ko. Tā dzerot un runājot nosēdējām līdz vēlam vakaram, kamēr ap vienpadsmitiem atkal pārradās mājās Endijs un Elīza attapās, ka gandrīz jau ir nokavējusi pēdējo autobusu uz mājām. Pavadīju viņu uz pieturu un nākot no tās mājās dienai pielika punktu īsziņa no Kristiāna manā mobilajā telefonā: "Es ceru, ka šī Tev bija jauka diena! Es pagājušajā naktī Tevi redzēju sapnī un visu dienu man pietrūka Tava smaida. Ceru, ka drīz tiksimies. Kr."