Ja Elīza vēl ir puslīdz normāla un vienīgā viņas acīmredzamā dīvainība ir gandrīz pārspīlēti alternatīvais ģērbšanās stils, tad Denijs ir pavisam "ar putniem". Viņš ir mans vīriešu kārtas labākais draugs. Viņa vārds ir Deniss, bet kopš viņa jaunākais brālis sāka runāt un nespēdams šo vārdu pareizi izrunāt viņu nosauca par Deniju, visi viņu sauc tikai tā. Pazīstu es viņu jau kopš agras bērnības. Gājām vienā bērnudārzā, skolā sēdējām vienā solā un joprojām viens bez otra nevaram. Ar viņu viss ir pavisam savādāk kā ar Elīzu. Ar Deniju mēs esam pavisam atšķirīgi, bet dzīves mums iegrozījušās pārsteidzoši līdzīgas. Viņa vecāki ir šķīrušies un katrs dzīvo savu dzīvi. Arī viņa mamma dzīvo ārzemēs, tikai atšķirībā no manas mammas, par saviem bērniem Latvijā neko daudz neuztraucas. Labi vismaz, ka jaunāko no tiem viņa ir paņēmusi sev līdzi, bet Denijs ir tāds, ka šķiet par viņu vajadzētu rūpēties vairāk kā par viņa mazo brāli. Vēl nesen viņš, tāpat kā tagad es, dzīvoja kopā ar savu vecāko brāli, bet arī tas drīz nolēma pamest dzimtās āres un doties peļņā uz svešām zemēm. Tagad Denijs dzīvo viens un es cenšos viņu apciemot cik vien bieži iespējams. Viņš man ir īpašs. Tik īpašs, ka gandrīz gribās teikt, ka slims. Daudz laika viņš pavada lasot grāmatas un ir ļoti gudrs - daudz gudrāks par mani, bet nekad to neuzsver. Viņam ir savas labās un sliktās dienas. Kad viņam ir labi, tad arī visus citus sev apkārt viņš dara laimīgus un iepriecināt cilvēkus viņam izdodās kā nevienam citam. Dažkārt viņš ir apbrīnojami bērnišķīgs. Viņš mēdz lēkāt pa peļķēm un zīmēt ar krītiņiem uz asfalta, locīt papīra putniņus un pūst ziepju burbuļus pa istabas logu, lai garāmgājējiem ir prieks. Es nesaprotu kā viņam to izdodas savienot ar to viedo nosvērtību, kāda viņu pārņem, kad viņš ko nopietnu stāsta. Turpretī tad, kad viņam ir slikti visi bēg pa gabalu. Nezinu kāpēc, bet es ne. Ir tādas dienas, kad viņš par no dzīvokļa iziet nespēj - tad viņš zvana man un raudot klausulē sevi lamā un lūdz, lai aizeju pie viņa un izvedu viņu ārā. Dažreiz viņam no cilvēkiem ir bail. Dažreiz no tukšām ielām vai pilnīga klusuma. Citreiz veikalā, stāvot rindā, viņš pēkšņi visu noliek malā un iet prom, jo viņam skābekli vajagot. Ik pa laikam viņam uznāk lielā depresija, kad viņš pat no gultas celties negrib - viss ir slikti, cilvēki ļauni, tēja atdzisusi, ārā atkal lietus līst un vispār dzīvot vairs negribas. Es viņam palīdzu kā vien protu un man arī izdodas. Par to viņš manā dzīvē ienes tik daudz krāsu un jaunu iespaidu, ka bez viņa šķiet pat varavīksne būtu pelēka.
Visu šo gadu laikā es tā arī neesmu sapratusi, kas viņam tur galvā notiek. Tāpat kā neesmu spējusi noteikt viņa seksuālo orientāciju, jo viņš nedraudzējas ne ar puišiem, ne meitenēm. Viņš saka, ka pagaidām viņam pietiekot ar dažiem labiem paziņām un mani. Varbūt viņš vienkārši vēl nav gatavs veidot attiecības, vai arī nespēj atrast nevienu, kas spētu viņu pieņemt ar visām viņa dīvainībām. Bet man tieši dēļ tām viņš šķiet tik interesants. Viņš ir mākslinieks. Viņš neaprakstāmi skaisti prot zīmēt. Viņš nebaidās rīkoties tā kā nav pieņemts un uzvilkt to, kas nav modē. Ārēji viņš ir tikpat spilgts kā iekšēji, tāpēc man ļoti patīk ar viņu iziet sabiedrībā.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru