Par pagātnes rēgiem

Atlika vien pasūdzēties, cik mana dzīve kļuvusi garlaicīga, lai tā tūlīt pat uzņemtu apgriezienus!
Pagājušajā sestdienā Kristiāns mani aizveda uz koncertu kādā visnotaļ populārā vietā, kuras nosaukumu es dažādu iemeslu dēļ labprāt paturēšu pie sevis. Pasākums bija pagalam garlaicīgs. Bija garlaicīgs līdz brīdim, kad pūlī parādījās viens no manas pagātnes uzmācīgākajiem rēgiem.
Ar Kristeru es iepazinos laikā, kad tikko biju sākusi satikties ar Matīsu. Par Matīsu pastāstīšu citreiz - viņš manā atmiņā nav iespiedies ne uz pusi tik dziļi, pat neskatoties uz to, ka nozaga krietni lielāku daļu mana laika.
Ar Kristeru bijām dažas reizes redzējušies, es pazinu viņa draugus. Reiz kādā koncertā ar savu kompāniju sēdēju blakus viņējai. Viņš toreiz man likās pavisam vēl puika un bija jau arī, kā mēs ar Elīzu smējāmies - ar uzrakstu uz pieres "tikko kā 18", toties cik smuks! Skatījos uz viņu un domāju, ka laimīga būs tā meitenīte, kas ar viņu kopā būs.
Acīmredzot arī viņš toreiz, kaut ko, par mani bija domājis, jo pēc tā pasākuma sāka regulāri apskatīt manu draugiem.lv profilu. Tik regulāri, ka reiz es neizturēju un viņam aizrakstīju. Neatceros vairs ko un kā, bet mūsu sarakste izvērtās vairāk kā tūkstoš vēstuļu garumā. Izrādījās, ka viņš nemaz nav tāds puika kā izskatās, ka ir salīdzinoši inteliģents jaunietis, ar savu viedokli par lietām, turklāt apveltīts ar lielisku humora izjūtu. Bijām norunājuši, ka tad, ja mūsu sarakste turpināsies līdz 1000 vēstulēm, viņš brauks ciemos. Vēstuļu bija vairāk un sanāca gaidīt ilgāk, tomēr viņš atbrauca. Sākumā sēdēja nobijies kā diegs, bet drīz vien sarunas vedās tikpat raiti kā sarakstē, mēs dzērām tēju, pīpējām un gaisā virmoja baigā ķīmija. Jau nākošajā vai aiznākošajā dienā viņš atkal bija klāt ar aizbildinājumu, ka viņam nepieciešama mana palīdzība kāda zīmējuma pabeigšanai. Pasēdējām, pazīmējām un sazīmējāmies - viņš nokavēja autobusu un palika pie manis pa nakti. Gājām ārā pastaigāties, bija fantastiski skaista nakts, lielām pārslām sniga sniegs, mēs skrējām pa kupenām un es jutos laimīga. Aizejot gulēt mēs skūpstījāmies un kopš tās reizes viņš regulāri, vairākas reizes nedēļā nāca ciemos, kad Matīsa nebija mājās. Es pat nejutos vainīga, ka Matīsu krāpju. Viņš ar mani bija retāk kā jebkad agrāk, bet man vajag tik daudz uzmanības un viņš taču to labi zināja, ka ilgi pēc tās citur jāmeklē man nebūs. Ar viņu jau sen kā bija apdzisusi tā liesmiņa, kas sākumā bija, viņš vairs necentās būt pievilcīgs manās acīs un es vairs nejutu nekādu seksuālu interesi par viņu. Toties ar Kristeru viss bija kā kino, man brauca nost jumts uz viņu tikai skatoties vien. Stundām ilgi mēs manā gultā maigojāmies nemaz neizģērbjoties un runājām par visu, kas vien uz pasaules ir aprunājams, sākot ar bedres rakšanu viņa sētā, beidzot ar polivinilacetāta līmi. Viņš prata izrādīt savu vīrišķību, prata likt man justies kā trauslai sievietei un es jutos kā debesīs.
Tā tas turpinājās vairākus mēnešus - mēs slēpāmies un tas radīja patīkamu satraukumu, kaut šķiet, ka visi, izņemot Matīsu jau zināja par mūsu romānu. Kristeram patika ar mani izrādīties, it īpaši to priekšā, kas pēc visiem iekšējiem un ārējiem parametriem bija par viņu pārāki. Es viņam biju necerēta veiksme, kā dārga trofeja, kā zelta medaļa, kas atrasta uz ielas, bet man patika, ka kāds man pievērš tik daudz uzmanības, ka kāds tik ļoti ar mani lepojās. Reiz viņš man atsūtīja īsziņu ar tekstu "visi ir idioti, vienīgi Tu esi ideāla", viņš man dāvināja skaistas, neparastas un paštaisītas lietas, bet es viņam rakstīju dzeju. Pēc katras viņa ciemošanās es ilgi lasīju pa paklāju viņa garos, blondos matus, kurus skūpstoties man tik ļoti patika bužināt, jo no visiem maniem paziņām tikai viņam tādi bija un Matīsam tos gultā ieraugot nebūtu bijis par to izcelsmi ilgi jādomā.
Viss beidzās daudz ātrāk nekā bija iesācies. Mēs pārgulējām. Es biju pārsteigta - tas nebija ne labi, ne slikti, tas bija pilnīgi nekā. Laikam jau nostrādāja seksuālās pārsātinātības likums, kopš tās reizes ne viņu vairs interesēju es, ne mani viņš un mēs pārtraucām satikties.
Turpmāk satiekoties mēs draudzīgi sveicinājāmies un izlikāmies, ka nekas nav bijis. Vēlāk situāciju sarežģīja fakts, ka līdzīgās attiecībās kā ar Kristeru es ielaidos ar viņa labāko draugu un tieši viņš bija nobruģējis man ceļu uz šādu rīcību, stundām ilgi stāstot par to, cik visās jomās lielisks cilvēks ir Valters. Bet arī par Valteru citreiz, tas ir pārāk garš un vēl līdz galam neizsāpēts stāsts.
Sen nebiju Kristeru satikusi, tāpēc biju vairāk kā pārsteigta viņu ieraugot. Viņš atplauka smaidā mani pamanot, sveicienā pacēla glāzi un izgāja ārā, droši vien uzsmēķēt. Cik vien Kristeru pazīstu, viņš nemitīgi kūp kā skurstenis.
Vēlāk Kristiāns satika kādu paziņu un kamēr runāja ar to, no otras puses man pielavījās Kristers, ar to pašu nekaunīgo smaidu sejā, kāds viņam ir bijis vienmēr. Pirmīt, pa acu galam viņu biju redzējusi kopā ar meiteni. Man bija interesanti, es smaidīju pretī, ļāvu viņam mani apskaut tāpat kā parasti un spēlēju pretī "sveiks-sen-neredzētais-draugs-ar-kuru-man-nekas-nav-bijis", runājot par pavisam nejēdzīgi sadzīviskām lietām. Viss jau būtu labi, viss būtu kā parasti, tikai pēc vairāku gadu pārtraukuma es atkal viņa acīs ieraudzīju to dzirkstelīti, kāda tur bija tad, kad sākām satikties. Izrādījās, ka pasākumā spēlē arī viņš ar savu grupu. Es stāvēju pirmajā rindā un viņš no saviem skatuves augstumiem uz mani skatījās TĀ, ka likās, šis skatiens mani izkausēs. Izlikos, ka man viņš nemaz neinteresē, centos skatījies uz citiem grupas dalībniekiem, bet tiklīdz pašķielēju uz viņa pusi, tā tūlīt sadūros ar viņa skatienu uz mani.
Jau devāmies mājās, kad pie ieejas smēķējot viņš atkal mani noķēra un jautāja, vai būšu nākamās piektdienas koncertā, kurā atkal spēlēšot viņš. Sameloju, ka nezinu, kaut vēl pirms viņš jautāja skaidri zināju, ka tur būšu. Gribu redzēt, kas viņam ir padomā. Un kāpēc gan ne? Ja ne kā savādāk, tad varbūt vismaz Kristiāns konkurentu pamanot beidzot pamodīsies?